Sveikas mīļās!Mēģināšu īsi un konkrētigu Esmu kopā ar savu draugu 2 gadus. Esam ļoti tuvi. Pārcietām tikko 6 mēnešuslt viens bez otra (viņš bija devies praksē saistībā ar augstkolā izvēlēto profesiju),1x pa šo laiku tikāmies, jo biju paņēmusi atvaļinājumu un aizbraucu pie viņa uz siltajām zemēm.Mūsu mīlestība kļuva stiprāka, viņš atgriezās un viss ir labāk nekā jebkad bijis. Taču viņš joprojām negrib neko dzirdēt par kopā dzīvošanu,un vēl turpmākos 5 gadus.Es būtu gatava kaut šodien apprecēties un dzīvot kopā, man nav kaut kādi kompleksi vai aizspriedumi, esmu atvērta jauniem pavērsieniem un no saistībām pilnīgi noteikti nebaidos. Ok,es cenšos viņu saprast utt.jo it kā viss taču ir labi,mīlam viens otru utt.Bet tad ir vēl kaut kas - krīzes situācijas ir tās, kad cilvēku iepazīst vislabāk.Tādas ir bijušas 2 situācijas, bet abās no tām man nācās vilties. Viņš negribēja man palīdzēt(pat nepiedāvāja), un ja es pati ieminējos par to, tad viņš negribīgi to uzklausīja, un atbildēja, ka noteikti nē. Šīs situācijas bija saistītas ar naudu, vienā no tām bija kad man ceļojuma laikā bija veselības problēmas, un otra nesen - vienkārši pēkšņas veselības problēmas, kas prasīja bargu naudu, lai uzreiz atrisinātu šīs problēmas(operācija) un sāpes nežēlīgas. Visu nakti raudāju un negulēju,biju nomocījusies no sāpēm.Vēlējos,lai viņš mani aizved pie ārsta uzreiz kā pienāca rīts,bet viņš teica, ka to nedarīs,jo viņam augstkolā svarīga lekcija esot,nevarot kavēt.Lai jau es braucot ar autobusu vien. Nu lūdzu pasakiet man-vai tikai man liekas,ka tas NAV NORMĀLI ??Es nesaprotu kā tā var izturēties pret mīļoto meiteni,mirklī kad attiecības ir tik labas kā nekad agrāk.Nu protams es biju tik izmisusi ka lūdzos viņam,lai aizved mani pie ārsta tomēr..Pēc pusstundas garas lūgšanās un tā jau viss sāpēja un asaras utt., viņš piekrita-dusmīgi uzbļaujot,ka aizvedīs,bet pats uzreiz brauks prom,nevarot kavēt(!) tas ir vienkārši neiedomājami. Protams, viņš palika vēl kādas 40 min ar mani pie ārsta,bet nu beigās viņš tomēr aizsteidzās uz savām lekcijām..Nu ok..bet tas taču nav normāli,ka man tādas lietas bija jālūdz,vai ne? Es vnk biju izmisumā. Ar to vēl viss nebeidzās, viņš bija redzējis un zināja, cik ļoti man fiziskās sāpes utt, un pretsāpju zālēm dzīvoju, man vajadzēja uzreiz 150 ls lai visu atrisinātu, vai arī gaidīt 4 dienas līdz tikšu pie sava ārsta kas šīs procedūras veiktu līdz par 3 x lētāk.Tā kā nebija pa rokai uzreiz šī summa,tad man piespiedu kārtā vajadzēja mocīties 4 dienas. Problēma ir tajā-ka manam puisim šī summa ir pilnīgi -nekas-viņš mierīgi varēja ārstam samaksāt un tajā pašā dienā izbeigt manas veselības mocības, naudu arī būtu viņam tuvākajā algas dienā atdevusi.Bet nē-viņš pat nepiedāvāja, un kad saprata ka es takā lūgšu pēc palīdzības, jau bija sagatavojis atkāpšanās ceļu, lai tikai nebūtu jaatver savs maks. Tas ir vnk neiedomājami... VIņš aizbildinās ar to ,ka naudu man nekad nedos, un ka visā visumā pats sev ir vissvarīgākais un tā būšot vienmēr, nevajagot par to brīnīties..Bet kas tas par murgu mīlās sievietes?? Daudz tādu vīriešu ir? Tas ir skopums?Vai kaut kādi bērnības kompleksi? Kas tas ir? Kā cilvēks var tā mīlēt, teikt ka mīl un pārējā laikā kad viss ir labi-būt tik ideāls, bet vienmēr tiklīdz ir kādas nopietnas problēmas, viņš takā grib novērsties un negrib palīdzēt, Ko man darīt? Pieņemt to ka viņam tāds raksturs?Vai uzreiz izbeigt šīs attiecības?Nu es tiešām ar šāda tipa vīrieti nebiju sastapusies...Kā man rīkoties?Varbūt kādai ir bijis līdzīgi?Paldies jau iepriekš par ietiekumiem;) Jauku un saulainu dienu Jums visām:)