Nesen rakstīju par kāpšanu uz vecā grābekļa. Tomēr tikos ar viņu... Bija ideāls vakars. Kaut gan jau zināju, kāds tam būs turpinājums- atkal nelikšanās par mani ne zinis, tomēr bija vērts kaut uz vakaru justies vislaimīgākajai, lai pēc tam varētu atkal mēnešiem ciest. Uzplēsu vecās brūces, tagad nezinu, kā lai tieku laukā no šī visa. Pats galvenais, ticību esmu zaudējusi, ka varu iztikt bez viņa. Ik uz soļa esmu domās pie viņa. Nekādi nevaru un negribu iedomāties viņa vietā kādu citu, kaut gan zinu- mums nākotnes nebūs. Tiksimies arī 5dien, nevaru vien sagaidīt, kad pati sev palikšu kāju priekšā, lai atkal un atkal pakluptu pēc šīm retajām tikšanās reizēm. Es neesmu es pati- visa mana spītība, apņēmība un izturība ir vai nu kaut kur tālu atpakaļ, vai nu kaut kur tālu priekšā.
Palīgā :(