Saprotu jau, ka mums līdz ar krīzi puslatvijas ir šīs kustības piespiedu piekritēji
Bet tomēr... visi runā par karjeras kāpnēm utt., stereotipiem karjeras ziņā, bet no otras puses redzu cilvēkus , kuri ļoti daudz ko ir sasnieguši ar nervu sabrukumiem un veselības problēmām, kuru nauda vairs nespēj atrisināt... Bet no otras puses liela nauda un stress mums jau ir sinonīmi, un neviens brīvprātīgi negrib mazāk naudas...
Saprotu jau, ka tikai pārdomas, bet Jums ir kaut kādi stāsti, kur cilvēks brīvprātīgi vai piespiedu kārtā atteicies no karjeras , sācis strādāt mazāk atalgotā darbā, bet līdz ar to ir laimīgāks. Un kāda Jums ir pret to attieksme
Viens piemērs ir mana mamma, kurai bijis savs bizness un jau pirmskrīzes ;laikā brīvprātīgi atteicās no biznesa un sākusi strādāt pēc savas profesijas par pedagogu, un viņas ienākumi ir samazinājušies vairākās reizēs, bet viņa negrib savu biznesu atpakaļ...vēl viens pazīstams pārītis aizgājis uz laukiem dzīvot, atstājot prestižu darbu, un ir OK : citi gan, zaudējot lielus ienākumus, mēģina rāpties atpakaļ, un ja nesanāk paliek tikai sliktāk.
Kāpēc es aizdomājos, jo tagad man priekšā (darba papīros) ir vienas apkopējas alga, kura ir 330 ls uz rokām, zinu, ka agrāk viņa ir bijusi skolotāja, bet vai viņa arī pelnīja tos 330 ls uz rokām krīzes laikā, noteikti, ka nē un vai viņai tas būtu downshiftings (atteikšanās no karjeras), vai nē...
2130
