Šovakar no pozītvās, starojošās, ar veselīgo attieksmi pret dzīvi meitenes nav ne ziņas!!
Riktīgs besssis, riktīgas pārdomas, varbūt, tādēļ, ka ir 13. datums un tieši pirms mēneša bija mana dzimšanas diena, nezinu, bet man kaklā ir kamols un gribas bimbāt, nevaru nekam saņemties, reāli čīkstu kā neieeļļotas durvis, gribu, lai mani kāds brutāli piekauj un pasaka, ka jāiet uz priekšu nevis jāskatās atpakaļ!!!
Šodien sacepos pat ne par ko! Vienkārši kā dura sadomājos un sacepos. Gribas nolādēt to dienu, kad iepazinos ar ex, bet zinu, ja tādas nebūtu, tad manā dzīvē nebūtu ļoti daudz jauki cilvēki ienākuši, man nebūtu labākās draudzenes, kura man tagad ir, tādēļ nolādēt nevaru, jo ne jau viss ir bijis tikai melns!!!
Gribu lamāties, kāpēc cilvēki nevarētu būt roboti??? Dzīvot dzīvi bez jūtam, emocijām, neatdodot nevienam sevi pilnībā, vienkārši funkcionēt un visi būt kaut kādi fuck buddy!!! Kāpēc vispār kaut kādai sūda mīlestībai jārodas pret nepareizajiem cilvēkiem, kuri tavu eksistenci aizmirst dienā, kad esi āra no redzes lokā, kādēļ nevar klausīt mammu un kad viņa saka, ka viņš nav īstais, tad nav, kādēļ nevar klausīt draudzenes, kad saka, ka tur nekā laba nebūs, klausi mēs no malas to redzam labāk, lūk te nu es esmu no galvas līdz kājām iestigusi pārmetumos un kaklā kamola mākoni.
Pirmo reizi sajūta, ka gribas reāli bimbāt, bet nav jau par ko. Salīdzinu šo sajūtu, kad uz pohām zini, ka vieglāk būs, ja izvemsies, bet tajā pašā laikā nav ko vemt. Skaisti salīdzinājumi, bet tikpat sūdīgi arī jūtos.