Esmu laimīga paziņot ka man pārgāja. Esmu sieviete un kā jau mums visām, ik pa laikam uznāk kautkāds stulbums, par to es vairs nešaubos. Mēs ar vīrieti kurš mani neprātīgi mīl esam kopā jau 6 gadus un mums ir visādi gājis, katrā ziņā ir ko atcerēties un būs ko bērniem pastāstīt, bet man ik pa dažiem gadiem uznāk tāds kā apnikums pret visu, neredzu vairs jēgu censties sāku domāt ka mērķi kurus nospraudām kopā ir tikai viņa mērķi, ka esmu pelnījusi ko labāku un ka kolēģi darbā mani saprot labāk nekā viņš. Kā jau teicu, yess, laimīgi tiku tam pāri, un tagad jūtos daudz labāk nekā jebkad agrāk. Bija grūti, pat paņēmu un aizgāju vienā brīdī no viņa un teicu ka atradīšu labāku, tagad pašai kauns par sevīm. Es zināju ka tā jau ir bijis iepriekš un sākumā domāju ka tas ir vēllielāks iemesls lai aizietu, bet taaad mīļās dāmas, sāku domāt, katru reizi tas debīlisms bija uznācis man, viņš mani mīlēja rūpējās un pilna ar visādiem saviem sīkumiem un mūsu sīkumiem meklēju katru iemeslu lai tikai varētu pateikt kautko pretēju nekā viņš saka, visu laiku vilku uz kašķi, un viņš bija nesaprašanā ko viņš dara nepareizi, un to arī es neapzināti gribēju. Sajutos stulbi, sāku atcerēties kā viņš mani kukuragā nēsāja kad man sāpēja kājas, kā viņš gatavoja man un cik labi es saprotos ar viņa ģimeni un to cik daudz viņš man dod un galvenokārt cik skaisti mirkļi vienmēr ir nājuši pēc katras reizes kad esmu uzvarējusi to dēmonu sevī, un sāku domāt pat ka es sevi tādu nepaciestu un neņemtu atpakaļ un nolēmu izmēģināt vai viņš ņemtu. Pazvanīju atvainojos, izkliedēju viņa nesaprašanu jo viņš meklēja vainu sevī un gribēja vel kautkā uzlabot sevi lai es būtu laimīgāka un tad es sapratu un paskaidroju arī viņam ka tā bija krīze attiecībās un plus vēl kāds kolēģis darbā izmeta ka ja nejūtos laimīga tad lai eju prom. Ehh un viņš bija tik saprotošs un atbrauca man pakaļ apskāva un atveda mājās, Tagad viņš sēž tur dīvānā skatās filmu un gaida kad ieritināšos viņam blakus. Ak es muļķe, bez strīdiem attiecībās neiztikt, kur nu vēl ja 50% es sarīkoju pati. Un tas kolēģis darbā, norāvās no manīm, jo pēdējā laikā viņš pret mani izturējās pārāk draudzīgi un cik uzzināju no vienas kolēģes, viņam bija tikai sautīgi nolūki, gribēja izmantot mani kad man bija grūti, pff, vajadzēja ātrāk nojaust ka nevis viņš tiešām mani saprata bet tikai gribēja ievilkt gultā, nelietis. Katrā ziņā esmu laimīga jo esmu ar vīrieti kuru mīlu, lai gan biju to piemirsusi, un gribēju padalīties ar jums visām savā laimē, ka saprāts manī atgriezās. Iešu viņam pieglausties viņš jau gaida mani. Vai jums ir bijusi līdzīga situācija un kā jūs ar to tikāt galā un kā jūtaties tagad?
101
