Ko es viņā mīlēju?

man arī reizēm smiekli nāk , par to , ko es saskatīju bijušā draugā, tagad liekas nekas īpašs :-D

Vai tad tikai izskatā iemīlas?

Protams, ne tikai izskatā, bet nu... Es jūtos vērtāka par viņa tagadējo sievu... Mīlēju viņā visu, bet nu ja mani nevajadzēja, tad nevajadzēja...

Man šķiet te ierunājās sievietes aizvainojums :-P

Šajā sakarā man ļoti patīk teiciens: "Vai tagad skatoties uz bijušo Tev nekad nav ienācis prātā, ka visu to laiku, kamēr biji kopā ar viņu, esi bijusi piedzērusies" :-D

Man atkal škiet, ja pēc attiecību izbeigšanās ir liels izbrīns, kā es varēju būt kopā ar tādu ķēmu, tad tā drīzāk ir bijusi nevis mīlestība, bet aizraušanās, kas sajaukusi galvu :-D

Abalone-tieši šito pašu gribēju ierakstīt :D

Skatoties uz pēdējo ex, ar kuru biju 2 gadus, tiešām tā liekas :D

Ja runā tieši par izskatu, tad jāņem jau arī vērā tas, ka cilvēki mainās. :) Varbūt vienkārši palika nesmukāks :D

Es arī par dažiem domāju - a ko es viņos toreiz redzēju? Izaugsme tomēr redzama. :-)
Vienīgie izņēmumi ir vīrieši, kuros tiešām biju iemīlējusies - viņi man laikam vienmēr patiks.

Bet tas taču normāli, trakāk būtu, ja joprojām viņa rokas nevarētu aizmirst un meklētu līdzīgas vietā :-D

nav aizvainojums. Drīzāk par to piedzeršanos ir bijusi taisnība :D

jebkurā gadījumā man tagad ir labāk, jo to tām attiecībām es ļoti daudz ko iemācījos, ko tagad nesadaru kā nevajag :D

Es senāk esmu mīlējusi tikai 1 cilvēku, kuru tagad nemīlu, bet varu pavisam skaidri pateikt, ko mīlēju viņā..

bija puiši, kuri man tikai patika, par tiem gan man šaubas māc, ko es vispār saskatīju :D

Pazīstama sajūta! :)

Ar laiku tomēr arī mainās gaume. Es arī uz dažiem atskatos un nesaprotu,kas patika. Nu tagad pilnīgi nesimpatizē vizuāli. Un nav runa par aizvainojumu vai vēl nezin ko,vienkārši nav vairs manā gaumē. Dotajā brīdī noteikti neiepazītos nemaz ar tādu :)

Un nav runa tikai par vizuālo,es kā satieku savu bijušo - nu nekas mums nav kopīgs un viņa mērķi,runas veids,domāšana galīgi atšķiras no mana un tā kas man patīk ;)

Tas manuprāt ir tikai normāli it īpaši ja tās attiecības ir bijušas pavisam jaunībā ( 17-20 gadi).

bet ir ir tā..
arī kad nokrīt tā saucamās "rozā brilles", uz lietām sāc skatīties citādāk.. un viss atkal liekas mainījies, lai gan tā nemaz nav..
tikai cilvēks to nav varējis saskatīt, jo bijis iemīlējies..
tāpēc jau arī saka - mīlestība ir akla! to varētu attiecināt bieži vien arī uz iemīlēšanos un šo tēmu! :-)

Es domāju, ka Tas ir normāli, jo ar laiku zūd kkādas sajūtas ,kas bija tad. Man šobrīd arī ir tā, ka nesaprotu, kapēc man puisis ar kuru vairs neēsmu jau vairākus gadus šķiet pat tīri nepievilcīgs.

Ai, man ar tāpat. Tagad skatos un domāju, ka esmu visu laiku bijusi dzēruma stāvoklī, ka to visu nebiju pamanījusi. :D Tā teikt, viss, kas toreiz sajūsmināja, šķita perfekts, tagad- nu esmu redzējusi vēl labāk! :D Tāpēc laikam vairs nešķiet tik perfekts kā toreiz. Lai gan ķermenis viņam super, tiešām manām acīm ļoti kārdinošs! :D Šo to pamainīt neatteiktos attieksmē, domāšanā, uztverē utt Bet tāpat mīlu vēl aizvien. (l) (e) :-D

Ar laiku cilvēkiem mainās domas, viedokļi uzskati, līdz ar to aug arī prasības attiecībā pret otru pusīti. Tagad es nevaru iedomāties, ka varētu būt kopā ar kādu, ar kuru satikos gados 18-20.

Es ar tā esmu jutusies kā es tā varēju,kā man viņš varēja patikt utt.
Bet ar manu vīru bija tā,ka ņirgājos un apsmēju viņu,kamēr iemīlēju..mūsu dēlam jau ir 5.gadi :-D