mīlestība vs apmātība

Manā izpratnē mīlestības gadījumā divi cilvēki papildina viens otru, atbalsta, palīdz viens otram pilnveidoties... Savukārt, apmātība ir savas otrās puses dzīves dzīvošana, uzkāpjot uz kakla savām interesēm, karjerai utt., kad viss ir pakļauts tā otrā vēlmēm un nepieciešamībām (t) :-)

bet tak, kad mīl - tad jau arī gribas otram labas lietas darīt...
jābūt tak kādai konkrētai atšķirībai, tikai pagaidām nevaru izdomāt..

Pirmais, kas ienāca prātā - apmātība ir tad, ja cilvēks attiecībās pazaudē sevi, savu dzīvi, savas intereses, draugus, utt. Ja dari visu tikai otram, dzīvo un elpo tikai viņa dēļ, tad ir par traku!

Katram ir nepieciešama sava dzīve, savs laiks.

domāju, ka apmātība ir tad, kad dzīvo otra dēļ, kaut vai nejūtas laimīgs attiecībās, bet izšķirties nevar.. cieš, bet dzīvo kopā

viena lieta - darīt labas lietas, un pavisam cita - atteikties viņa dēļ no savām interesēm, kā pareizi teica Zakjis, pazaudēt sevi attiecībās :-)

Man šķiet, ka apmātība ir manā gadījumā!tas ir, neredzēt cilvēku gandrīz gadu, bet domāt par viņu bezmaz katru brīdi- ejot pa ielu, sēžot darbā, pirms gulētiešanas, pamostoties!Naivi gaidīt kaut kādu ziņu, saprotot, ka sen jau vidrīzāk nav viens!Un uz kko glupi cerēt, ka varbūt..lasīt vecās sms, vestules un raudāt kā slimai!Visos džekos meklēt viņu,līdz ar to neviens neizrādās pietiekami labs!plus vēl tam visam, ja domas mainās no naida līdz mīlestībai ik pa sekundei!Nu tā, manuprāt, ir apmātība!

Man liekas, ka daļēji man ir apmātība :-D Jo gribu viņu satikt katru dienu, patīk būt kopā un visu laiku mīļoties un čubināties. Sagruzos, kad viņš pasaka,ka vienu dienu netiks pie manis.. kaut kā tā.

Es uzskatu, ka iemīlēšanās ir sava veida apmātība!
Bet atšķirību es redzu diezgan lielu - apmātība nav noturīga, mīlestība ir ilglaicīga. Mīlestība ir vienojoša, bet apmātība parasti ir no viena cilvēka puses, kura parasti patiesībā attiecībām traucē.
Ceru, ka neviena neapvainosies - apmātība, manuprāt, ir vairāk nenobriedušiem cilvēkiem vai cilvēkiem, kas ilgstoši bijuši vientulībā.

ja Tu mīli, tad būsi laimīga pat tad, ja tas cilvēks nebūs kopā ar Tevi - ja viņš būs laimīgs arī ar kādu citu. Ja Tev rūp viņa laime. Ja Tu esi apmāta, tad slimīgi vēlies viņu sev blakus,galu galā lielākoties domā par sevi- ka TEV būs labi, ja viņš būs kopā ar Tevi...

Apmātība ir pārmērīga, slimīga tiekšanās pēc otra pat tad, ja otrs to nevēlas, savukārt, tad uznāk tāda kā panika, vēlme par katru cenu būt ar mīļoto, savas dzīves un savu interešu pazaudēšana. Slimīgas bailes pazaudēt, pārliecība, ka bez otra cilvēka nespēsi izdzīvot.

Katte, man ir tieši tas pats, kas tev. :-D