Man ir attiecības ar musulmani - vīrieti jau vairāk nekā 2 gadus. Precējušies gan neesam. Cilvēka attieksme un uzvedība ir atkarīga no katra paša. Mans vīrietis nāk no reliģiozas 12 bērnu ģimenes, bet viņš ir ļoti eiropeisks. Savu reliģiju piekopj vidējā līmenī un mani tas nemaz netraucē. Esmu satikusi vairākas musulmaņu sievietes no dažādām valstīm. Nekad jau nevar zināt, kas ģimenē notiek īstenībā, bet pārsvarā sievietes jūtas labi un katrs ievēro reliģiju (piem. kādu lakatu likt, vai tikai matus apsedzošu vai arī visu seju, atstājot redzamas tikai acis), kā arī, cik bieži lūgties vai arī vispār to nedarīt. Nevaru saprast kā ĒĢIPTĒ sievietes spēj izturēt karstumu visas ietērptas melnā, redzot tikai acis. Dažās ģimenēs sievietēm ir lieli ierobežojumi, citās vidēji... Sieviete, lai arī gribētu veidot karjeru, tomēr ir spiesta sēdēt mājās ar bērniem, taisīt ēst un neko citu nedarīt. Viņu vīriešu viedoklis ir tāds, ka musulmanietēm ir ļoti laba dzīve - viss viņām ir kā uz paplātes (nauda, vīrs, māja), nav jāstrādā, var sēdēt mājās, bet turpretī vīrietim ir jāpelna nauda.
Šī ir ļoti smaga tēma. Es ceru, ka ar gadiem vēl jo vairāk šī attieksme un tradīcijas pret musulmaņu sievietēm mazināsies! Man kā latvietei nācās piedzīvot daudzus pārsteigumus un arī daudz nesaprašanās brīžus vēl joprojām...