kas tev liktu mainīt?

noteikti, ideja, ka tas nodara pašai sliktu :)

Tas, ka nodaru sev sliktu. Vai arī vienkārši tāpēc, lai mainītu iestājušos rutīnu dzīvē. Jauns dzīvesveids uzsit dzīvei jaunu jēgu.

jā, man arī tā liekas, jo pēc būtības, cilvēks, taču ir egoists un sevi sargās pirmo, bet, kad paskatos apkārt, pat biedējoši info un entie pētījumi, kuri apstiprina un reālas pieredzes par smēķēšanas kaitīgumu, vai solāriju ietekmi nemaina neko cilvēku attieksmē.

katrs jau savā mērā tāds egoists vien ir, tātad ideja, ka tas nodara pašam sliktu. bet, tajā pašā laikā, katrs jau ir arī lielāka vai mazākā mērā dekadents, un izbauda tās aizliegtās baudas, kas vienam ir eklērs, otram cigarete, trešam jau kaut kas no smagās artilērijas. viss iet pa spirāli.

Godīgi sakot, nezinu.
Sākumā arī gribēju atbildēt, ka tas, ka nodaru pāri sev, bet.. smēķēju, lietoju alko, eju uz solāriju, utt., neskatoties uz to, ka zinu, ka tas ir kaitīgi.

atmetu smēkēšanu pirms 3 gadiem,vnk vienā dienā pateicu sev - viss,pietiek sevi bojāt :-)
pateicoties krīzei,naudu vairs tā netērēju lieki,sapratu ka īstenībā man daudz nevajag un jaaizlieto kas ir!

Hmm.. Kādreiz bija daudz vieglāk izmainīt sevi. Pietika ar pārdomām, ar reālu pieredzi, redzot ko un kas maina...
Līdz emocionālajam lūzumam, kad visas manas emocijas izgaisa kā nebijušas- tagad ir vienalga, vai pati sev nodaru pāri, vai cilvēkiem kā tādiem, vai tas ir stulbi un nevajadzīgi, vai nē. Pilnīgi vienalga. Tikai cik nu morālās normas.
Zinu, ka ģimenei pāri nedarītu, jo tas tomēr man ir svēti, tāpat kā dzīvniekiem. Un draudzenēm/draugiem arī dažām.
Bet smēķējot nejūtos kā pēdējais mēsls (jābrauc nopirkt jauna paciņa :D ), esmu krāpusi bez sirdsapziņas pārmetumiem(ne tikai manas vainas dēļ), esmu riskējusi ar savu dzīvību neskaitāmas reizes, bet reti kad adrenalīns uzsit. :D Nu tā. Tā kā, ja tev tā nav, tad tici man, visu var izmainīt. :)
Atgriežos pie jušanas. :D :D Tagad jau sāpes ir atgriežas ik pa brīdim. :D

Lai gan solāriju agrāk apmeklēju ļoti reti un neregulāri, pilnībā pārstāju, kad paziņu lokā vairākiem cilvēkiem atklāja vēzi.

Smēķēt nesmēķēju un alkoholu lietoju ļoti reti,jo maz kas garšo, vienkārši negribas un neprasās vai uzdzen miegu.

Uztura maiņa,konkrētu produktu daudzuma samazināšanu pirms 1,5 gada lika samazināt liekais svars jeb veselība,pašsajūta.

Tātad manā gadījumā - procesi,kas ietekmē manu un līdzcilvēku veselību.

Man tās ir pārmaiņas dzīvē, pārmaiņas sevī. Piemēram, kopš izrāpos no vecāku ligzdas, ļoti radikāli mainījās mana attieksme pret naudu un to, ko tā sniedz. Joprojām uzskatu, ka nauda domāta, lai sagādātu baudu, bet tagad man lielāku prieku sagādā kāds smalks ēdiens vai interesants interjera priekšmets, nekā kārtējā lupata. Agrāk man nebija savas dzīves, nebija motivācijas domāt par kaut ko citu, izņemot sevi, tāpēc visa nauda tika tērēta saloniem, šmotkām un izklaidēm.

Tikai un vienīgi mana pārliecība, ka tā vajag. Ja man pašai nav pārliecības, ka tā vajag, tad citi var kaut vai manā priekšā uz galvas stāvēt, bet es neko nemainītu. :-D

un kā piemēram ar visiem ''skaistumkopšanas'' līdzekļiem, kuri īstenībā satur neskaitāmas ķīmiskas un toksiskas vielas, kuras nudien nav skaistumkopšanas sarakstos.

http://www.storyofstuff.org/movies-all/story-of-cosmetics/

vai šis te video vai latviešu pašu biotēkas pētijums

http://www.bioteka.lv/lv/2006/10/25/cik-maksa-skaistums/

vai tas kaut ko mainītu jūsu dzīvē?

negribu izklausīties ciniska, bet, piemēram, karu gadu par oficiālo nāves iemeslu Riodežaneiro 4000 cilvēku tiek atzīta saindēšanās no gaisa piesārņojuma. Un man paliek aktuāls jautājums, ja sava un ģimenes/draugu veselības jautājums spētu mainīt mūsu ikdienas aktivitātes, tad, vai tagad šo bojāgājušo ģimenēs kaut kas ir mainījies?

Zinot sevi - mani maina tikai bezmaz katastrofa :D Mainījos, kad draugs mani pēkšņi pameta pēc 4 gadu normālām (vismaz man tā šķita) attiecībām.

nevienai citai nav šādi pasaulīgi jautājumi radušies?

Tad,kad jūtos slikti ar to, kā ir. Tad, kad riebjas tas, ko daru. Tad, kad ir dusmas uz esošo situāciju. Uz pozitīvām emocijām mana motivācija lielākoties neveidojas :D

Manā gadījumā, lai cik tas traki neliktos, motivējošāka liekas ideja, ka tas ko daru, nodara otram ļaunumu. Tas man vairāk liek izvērtēt to, ko daru. Protams, arī sev pašai, bet tas uz mani neiedarbojas tik ļoti :-D . Starp citu, man liekas, ka cilvēki ēd par daudz, paskatoties uz to, ka to enerģiju viņi nemaz tik daudz nepatērē. Pati cenšos strādāt pie tā jautājuma - ēst mazāk un veselīgāk :-)

laikam nekas.
nekāda apzināta motivācija. vienkārši laiks iet un es mainos un samainos.

agrāk šausmīgu spītējos. darīju pāri sev un citiem tādā veidā. un kaut kā tas ir mazinājies. :-)