Nesen sarunā ar puisi nonācu pie nelāgas atziņas... No viņa puses tā saruna bija tāda, ka es viņa veiksmi esmu nogremdējusi.
Īsumā. Iepazināmies pirms 4 gadiem. Viņš bija jauns, diezgan jau veiksmīgs uzņēmējs. Es vēl tikai skuķis, kas tipa saskatījās no viņa un arī uzsāka savu biznesu. Bet es visu laiku prasīju no viņa visu ko. Ne tikai biznesa, bet arī priekš mācībām, algotā darba, privātām lietām – lai izvadā mani visur kur (man nav auto), atved, aizved kaut ko, paņem un izņem utt. Un viņš arvien vairāk iedziļinajās manās lietās, ka sāka pamest novārtā savējās. Rezultāts ir tāds, ka viņa bizness nīkuļo, viņš ir gājis uz leju, bet es uz augšu. Tāds ir viņa skatījums, bet es nejūtos, ka būtu viņu tā izmantojusi vai izspiedusi pēdējo sulu. Un, galu galā, viņš jau varēja arī to nedarīt. Vislabākais – to visu jau var arī apvienot. Vai arī vīrieši tiešām ir no tiem, kas nevar apvienot vairākas lietas?
Ko jūs par to domājat?
Un kā ir ar jums? Cik daudz jūs savu vīrieti „izmantojat” savām lietām (kaut kur aizvest, kaut ko izdarīt jums par labu)?
Un kādu attīstību jūsu vīrietis piedzīvojis pa to laiku, kamēr esat kopā?
384
