Vai Tu, proti glabāt noslēpumus?

Man jau šķiet, ka frāze "Tikai nesaki nevienam" jau automātiski rada vēlmi izpļurkstēt tālāk. :D

Personīgi es kaut kā filtrēju tiešām svarīgus noslēpumus, kurus arī protu glabāt un nebūtiskākas lietas, kuras kādam tuvam cilvēkam varu arī pastāstīt. Bet tas jau atkarīgs no katra konkrētā gadījuma. Kopumā domāju, ka man ar noslēpumu glabāšanu problēmu nav!

Vispār es esmu liela pļāpa, taču ir lietas, ko es pēc cilvēka acīm saprotu, ka jāpatur tikai pie sevis. Es ļoti daudz, ko stāstu savam draugam, bet ir daudz lietas, ko es apzinos, ka viņam nav jāzin, piemēram, par manām tuvākajām draudzenēm, jo iespējams viņš daudzas lietas nespētu saprast. Ir lietas, kuras paturu pie sevis aiz cieņas pret to cilvēku, kas man stāstījis.

Nu ir lietas,kuras es nestāstu nevienam, jo iedomājos,cik pretīgi būtu, ja par mani kaut ko tādu stāstītu apkārt!Esmu sapratusi, ka vienā manā draugu kompānijā frāze "tikai nesaki neviena" tiek īpaši ņemta vērā, jo visa infa iet pa riņķi!visi visu zin, bet nesaka viens otram!Nu bet saviem džekiem gan vienmēr esmu pļurkstējusi gandrīz visu, bet parasti jau viņiem pie vienas vetas tie mani draudzeņu noslēpumi,līdz ar to ir pa vienu ausi iekšā,pa otru- ārā!Bet savas lietas gan es slēpu, pašai man bija daudz noslēpumu :-D

Vislabāk ir tad, kad cilvēks, kurš uztic "noslēpumu" un saka - tikai nesaki nevienam, pats pēc laika sēž un stāsta jau nākamajam un nobeidz ar tekstu - tikai nesaki nevienam! :D :D :D
Es nekad nenododu tos, kuri man uztic noslēpumu. Kam man tas, man tas nekādu labumu nedos! Bet ir tādi, kuri vienkārši stāsta kaut ko un piepušķo, lai būtu interesantāk. Tādus es daudz neņemu galvā un citreiz sarunas laikā pasaku kādam sev tuvam cilvēkam!
Jo ir tomēr atšķirība starp noslēpumu un kārtējām klačām!

Jā, piekrītu, ka tā frāze uzrunā :D
Es arī uzskatu, ka man var uzticēt noslēpumus/kaut kādas lietas, bet tad es aizdomājos, ka mammai jau gan man gribas to pastāstīt, vai atsevišķos gadījumos savam mīļotajam, protams, ne jau visu, bet atkarībā no situācijas, bet ... tad jau tomēr sanāk, ka es neprotu to glabāt pie sevis :) Nu tā aizdomājos, vai vispār ir kāds kas ar tīru sirdsapziņu dzīvo un var apgalvot, ka nevienam neko ni un ni, nekad, nekad..? :)

piekrītu Zakjim, tā frāze uzreiz pamudina pastāstīt :-D bet, nē, es nestāstu un vienalga, vai tas ir svarīgs vai mazāk svarīgs noslēpums, ja cilvēks to uztic man, tad man NAV tiesību to teikt kādam citam. :) tiklīdz netiek prasīts mans viedoklis saistībā par to, kas tiek turēts noslēpumā, es neko nesaku, jo tā tomēr nav mana darīšana :)

Es ļoti daudz ko nestāstu citiem un lielākoties aiz ciņas pret cilvēku, kas man to ir stāstījis. Un ne tikai noslēpumus, bet arī ikdienas lietas. Tādēļ man arī nepieņemama šķiet pļāpāšana, ka te citām meitenēm, ar mammu vai draudzeņu vidū par, piemēram, manām un mana drauga attiecībām.

Jā,glabāju un citiem nestāstu.Noslēpumi,kas man uzticēti arī paliek pie manis.Ne man spriest un šķirot ''šitais liels noslēpums,tas jāglabā,bet šitais maziņš,šito varu klāstīt tālāk''.Ja cilvēks man ir uzticējies,tad tas paliek pie manis,jo ja viņš vai viņa gribētu lai citi par to zin,tad pats arī visiem pastāstītu un neteiktu,ka tas ir noslēpums.
Es uzticos savai mammai,draugam,māsīcai,bet man nav prātā domas ar viņiem klačoties par manu draudzeņu vai vēl kāda noslēpumiem.

Tas gan, es arī esmu saskārusies ar tādiem cilvēkiem, kas pats savu "noslēpumu" visiem stāsta un katram piekodina, tikai nesaki nevienam, tie ir īpaši "eksemplāri".

Es kkā izvērtēju cik nozīmīgs ir tas noslēpums, ko man uztic... Ja tas nav īpaši nozīmīgs, tad pastāstu draugam, bet pārsvarā jau ir tā, ka ja reiz man uztic, tad tas i paliek pie manis.... Taču, man labāk patīk - mazāk zināsi - labāk gulēsi... :D citādi tad sākās galvas lauzīšana par to otru noslēpumu, ka nav miera :D

Es arī cenšos izvairīties īpaši no klačām - a tu zini utt. tādām klačām, neiet pie sirds. Bet, jā ir jau dažādi cilvēki, viens visu laiku muld un muld, par sevi par citiem un tur neko nevar padarīt, no cita vispār neko nedzirdēt ne par sevi, kur nu par citiem, - man ir viena paziņu, kura par sevi vispār neko nerunā, nestāsta, tāda sajūta, ka cilvēks ļoti sargā savu dzīvi :)

Kiara, nesmejies, es esmu tāds eksemplārs :D Jau no bērnības nekad neesmu mācējusi turēt savus noslēpumus un visiem gribās izstāstīt pēc iespējas ātrāk, bet, protams, beigās pielieku "tikai nesaki nevienam". Tas nekas, ka puspasaule jau zina :D
Citu cilvēku noslēpumus gan es turu pie sevis un nestāstu ne draugam, ne mammai, kur nu vēl labākajai draudzenei. Mazliet nonāku pretrunā pati ar sevi, bet tā nu ir. Citi man var uzticēties, pati sev nē :D

varu visu mūžu glabāt,no problem ;-)

Protu glabāt un tāpēc arī laikam no tik daudzām draudzenēm zinu visu ko, esmu vairāk tā, kas uzklausa. Pati arī labi māku glabāt savus noslēpumus, uznāk, ka kādam gribas pateikt, bet vienmēr noturos.

Man nepatik ,ka piesaka to "nevienam nesaki",tad tiesi kads "Velnins" ieksa sak darboties, un ir neizsakama velesanas- izmuldet! :-D

Turu noslēpumus pie sevis, savādāk tā šķiet necieņa, ja izpļurkst kaut ko. Pie manis visa ''ķēdīte''(ja tāda jau ir izveidota) apstājas. :)

Esmu idēals noslēpumu/bēdu vai tenku uzklausītājs, jo mana atmiņa nu ir - reti sūdīga. :-D Paies diena (varbūt pat ne tik daudz),ka es jau būšu aizmirsusi.
Principā dažreiz pat pati aizdomājos kādēļ tieši tā ir, jo tas notiek tikai tad,kad man tiek uzticēts kāds noslēpums. :-D

man var uzticēt noslēpumus, jo parasti nevienam neesmu neko izstāstījusi, bet gājis ir visādi. un pēc vienas reizes man radās jautājums- kad man ir jāpasaka, jā, es to zinu!? vai man ir jāmelo un jāliedzas, vai man jātēlo izbrīns kad kāds cits man stāsta LIELO noslēpumu? kad un vai vispār man ir jāatklāj, ka es to zinu??? (t)