Rakstu Jums lai gan zinu, ka pašai man ir sava galva uz pleciem un es pati visu ļoti labi saprotu, taču reizēm ir interesanti padiskutēt, ceru protams, ka būs arī kāds pozitīvs viedoklis!
Tātad pirms 2 mēnešiem izšķīros ar draugu, mēs pēdējā laikā daudz strīdējāmies, tas arī visas attiecības sačakarēja, taču palikām takā draugi, pa reizei satikāmies, pasēdējām, parunājāmies un katra tikšanās reize bija smaga, jo jūtas pret to cilvēku ir spēcīgas!
Kopš šķiršanās viņš vienmēr apgalvoja, ka vēlas būt mans draugs, jo nespēj pieņemt to, ka uzspiežu un kontrolēju viņu, viņš jūtoties kā važās, un vēl sliktāk ir tas, ka ilgu laiku tādās važās dzīvoja tikai citās attiecībās!
Nu mēs atkal apsēžamies un runājam par mūsu attiecībām, esam atklāti, un viņš man saka, ka nevēlas ar mani būt kopā ja es uzspiedīšu, skalošu smadzenes, taču ja es to nedarītu tad vēlētos mēģināt atkal.
Taču šajā mēģinājumā skaidri apzinos, ka nevaru viņam prasīt to ko parasti prasa no otra attiecībās, tās noteikti nelīdzināsim tam kādas vairums mēs izsapņojam, tās būs atmestas atpakaļ tā kā pašā sākumā, taču viņš neizslēdz iespēju ka viss pāraugs un kļūs savādāks, taču lūdz vienu viņam neko neuzspiest, neskalot smadzenes!
Kāds ir jūsu viedoklis, vai jūs to spētu pieņemt?
Es šajā laikā esmu iepazinusies un tikusies ar citiem vīriešiem, un saprotu, ka man šis ir bijis vismīļākais, tuvākais cilvēks, lai gan mūsu attiecības nebūt nē nelīdzinājās ideālajām, taču saikne, sirsnība, attieksme vienam pret otru ir bijusi fantastiska! :-|
213
