Man puisis ļoti daudz ir darījis pāri (kopā esam 5 gadus un ik pa pusgadam ir kaut kas riebīgs uzpeldējis, kas mani ir ļoti sāpinājis).
Sākumā cerēju, ka aizmirsīšu un puisis tiešām labosies, jo ļoti, ļoti viņu mīlēju. Tāpēc katru reizi mēģināju piedot, aizmirst un dzīvot tālāk. Tagad, kad viņš uz pusgadu aizbraucis uz ārzemēm, man ir tikusi iespēja to visu ļoti pārdomāt. Un esmu sapratusi to, ka man vajadzēja šķirties jau no paša sākuma, nevis mēģināt izmainīt cilvēku un likt viņam pieaugt. Bet iepriekš to nevarēju izdarīt, jo tiešam biju kā bez prāta viņa dēļ un man šķita,ka es viena vairs nespēšu dzīvot (nu, ka pasaules gals būs klāt, vairs nevienu citu tik ideālu kā viņš neatradīšu un beigu beigās palikšu nelaimīga vecmeita) Bet tagad, kad viņš ir prom (lai gan sākumā es ļoti pārdzīvoju, ka viņš brauc prom un arī sirds vai pušu plīsa) tad tagad, kad jau mēnesi ir prom, es saprotu, ka ļoti mierīgi varu iztikt bez viņa, vairs pat neilgojos, nedomāju par viņu, sāku ievērot ka apkārt ir ļoti daudz pievilcīgu un inteliģentu vīriešu un ka man ir iespēja izdarīt savu izvēli un būt laimīgai, nevis mocīties attiecībās, kurās ir vairāk negatīvu atmiņu nekā pozitīvo (un lai kā censtos, vismaz es, to slikto nespēju aizmirst un man tas visu laiku velkas no pakaļas. Un it īpaši brīžos, kad sanāk kāds kašķis, tad viss ko viņš man ir darījis atpeld atmiņā īpaši spilgti.)
Beigu beigās esmu nolēmusi no viņa šķirties, pat neskatoties uz to ka viņš ir kā radīts priekš manis un beidzot ir izaudzis no pusaudža gadiem un tiešām ticu, ka savas kļūdas saprot un vairs man tā nedarītu, jo pats mani no sirds mīlot un ne par ko nevēlas šķirties, bet es zinu, ka neskatoties uz to visu nespēšu viņam uzticēties vairs nekad. Un vismaz man šķiet, ka tas ir ļoti liels šķērslis normālām attiecībām.
Un es ļoti priecājos, ka man tika tāda iespēja tikt izrautai no viņa dzīves uz šo laiku, jo tikai tas ļāva man to visu aptvert. Esot tik ilgi attiecībās ar kādu pie otra tā ir pierasts, ka ir ļoti grūti saprast to robežu vai tā ir mīlestība vai tikai pieķeršanās, kas ir manā gadījumā. Man protams ir ļoti žēl mūsu 5gadu ilgās attiecības un paša puiša, bet neuzskatu, ka man jāierobežo sava laime, lai iepriecinātu kādu citu. Un galu galā, katrs atbild par saviem darbiem un pēc nopelniem.
350
