Kurš pirmais piekāpjas?

Esmu no tām, kas ātri beidz cepties! :D Dienu varbūt varu izturēt, bet vairāk gan ne! :D Iespējams neesmu bijusi vēl tā pārskaitusies! :D

Lai cik dīvaini man šādas situācijas ar bijušo draugu nebija, nebija ne sapūšanās, ne strīdi kuros kādam būtu jāpiekāpjas jo nebijām vienisprātis, man tāda sapūšanās liekas bērnīšķīga un ko tas dod uzpūsties, nerunāt vienam ar otru? :-/ tas ir nevis drausmīgs raksturs, bet bērnišķīga uzvedība.

Zini teicienu - gudrākais piekāpjas!
Izmanto! ;)

uz kādu mēnesi pašķirāmies vienu reizi... es nevarēju saņemties viņu sakontaktēt, jo biju par lepnu, savukārt, viņš domāja, ka ja jau tā, tad nevajag nemaz.. :-|
cik labi, ka vairs tā nestrīdamies! |-)

dzīvojām kopā un varējām pat nerunāt 2 nedēļas, biežāk ir bijusi 1 nedēļa. pat ne viena vārda nav bilsts.
abi tiepšas. zinu, ka stulbi, bet...

Par bērnešķīgumu to nenosauks .
Es ar viņu nerunāju un dusmojos par to ka viņš ar draugiem iet uz spēļu automātiem ,viņš atvainojās es protams neņēmu vērā !
Nez kāpēc viņš arī uzskata ka nekas jau tāds nav noticis , un nebūtu ar mani jārunā !

2 dienas.
Parasti piekāpjas tas,kurš vainīgs.Piemēram,ja man nav bijusi taisnība,tad es piekāpjos,bet ja viņš ir kļūdījies,tad viņš.Ja viņš ir tas,kurš vainīgs,tad es nepiekāpšos un viss.Neesmu no tām,kas uzskata,ka sievietei vienmēr jāpiekāpjas mīļā miera pēc un vēl kaut kādu iemeslu dēļ.

parasti piekāpjas tas, kurš kaut kādā mērā ir vainīgs; bet mēs abi esam tādi pūpēži :-D

Ja pati esmu vainīga, parasti vienas dienas laikā attopos un atvainojos.

Ja vainīgs viņš, dusmošos, bet arī maksimums dažas dienas, jo viņš jau arī atvainojas un es beigās principiāli vēl nedaudz padusmojos, lai vairāk tā nedara :D

Esi gudrāka un piekāpies. Samīļo. Pasaki, ka mīli, jo tādas lietas vienmēr vajag teikt, nekad nevar zināt, cik ilgi vēl to varēsi pateikt. Un, pat ja uzskati, ka Tev ir absolūta taisnība, pasaki viņam (protams, ja tā domā), ka labi, tur blah blah nesaskan un tu neuzskati, ka viņam ir taisnīa un viņš neuzskata, ka tev, bet tad pieņemiet tās kā raksturu atšķirības un neļaujat tam bojāt attiecības. Nav tā vērts :)

Kā jūs varat izturēt dienu vai divas? Es pat stundu nevaru paklusēt :D Parasti ir tā, ka abi ir apvainojušies, un tad viens no mums (nav svarīgi vai vainīgais) sāk runāties par pilnīgi citu lietu, tad mēs izliekamies kādas 10 minūtes no sarunas, ka viss ir kārtībā, un tad aiziet līdz tam, ka viens otram atvainojamies :D

Maksimums laikam ir bijušas 3h. 2h no tā pavadījām viens otram blakus, 1h es vazājos apkārt pa āru kamēr saņēmu zvanu, ka man ir jānāk mājās, jo paliek tumšs un pietiks pukoties vienam uz otru.

Es dusmoties varu ilgi un dikti . :-D

Parasti piekāpjas puisis, un mēģna pirmais sākt sarunu un izrunāties, bet es varu ilgi dusmoties un nerunāt, tas pat ir labi, vismaz lielās dusmās mazāka iespēja, ka pateikšu ko sliktu.
man ir smags raksturs...

Dusmoties varu kādu dienu vai divas, bet nerunāt vispār?? :-O Es runāju pat tad, ja esmu dusmīga (protams, ar citu intonāciju). :-D
Parasti mēdz atvainoties tas, kurš ir vainīgs pie attiecīgās situācijas.
Tām, kuras ļoti ilgi nerunā ar savu otru pusīti un ne viens negrib piekāpties, ieteiktu tomēr novērtēt otru, kurš ir blakus! Dzīve ir īsa, tamdēļ nevajag bezjēdzīgi tik ilgu laiku pavadīt dusmojoties uz savu tuvāko cilvēku!

jopcik, es ar` labi, ja divas stundas spēju izturēt dusmojoties. :O nepatīk. Bieži ir tā, ka es piekāpjos, aizeju samīļoju un izrunājamies.
Tā strīdēšanās un nerunāšana ne pie kā laba nenoved. :(

Piekāpjos es. Un man vēl "jāizpelnās" VIŅA runāšana, lai cik stulbi tas nebūtu. :-D
Ciest nevaru nerunāšanu! Nerunātājs ir tas, kurš it kā gūst virsroku. Kurš var izlemt KAD un VAI runāt. Nerunāšana ir otra cilvēka spīdzināšana. Taču tas pamatīgi grauj attiecības. Nerunātājs attiecības neuzlabo, bet tikai pasliktina.
Ja abi nerunā, tad, izskatās, ka notiek cīņa par to, kuram ir taisnība. ;-)

Ķirsīt, es pieļauju, ka draugs uzskata, ka ir atvainojies un ar to pietiek. Un viņš nesaprot, ko vēl tu no viņa gribi, ja nerunā.
Tā kā raksturi ir "drausmīgi" jums abiem, pieļauju, ka atvainošanās viņam jau šķiet daudz. Un negrib tev "pielīst" ar pārmērīgu izdabāšanu, lai tu vēlāk nesadomātos, ka varēsi vienmēr būt noteicēja. ;-)
Viņš nesaprot, kāpēc tu nerunā, ja jau ir atvainojies.

man šķiet, nevarētu būt bijis ilgāk par stundu. ļoti iespējams, ka pat ne tik :D
nemāku es tā :)

Parasti jau es pirmā sāku runāt. Nevaru izturēt to spriedzi :-D

Esmu no sērijas "pati izdomāja - pati apvainojās" un pati arī piekāpjos :D parasti, kad viņam apnīk, viņš vienkārši iziet no telpas un tad es kā mazā meitene skrienu pakaļ "nu labi, labi..." :D