Sveikas!
Nezinu, kāpēc vispār šeit kaut ko rakstu... acīmredzot esmu strupceļā! Vajag uzrakstīt visu, kas mani grauž..
Esmu kopā ar vīrieti jau 4 gadus(šķiet, pietiekams laiks, lai iepazītu cilvēku, vai ne? ) Apprecējāmies 2 gadus atpakaļ. Viss bija brīnišķīgi, un likās, ka cilvēku esmu iepazinusi, visus plusus un mīnusus, samierinājusies ar lietām, kas kaitina, nu, vienvārdsakot, kā jau visās attiecībās. Bet nu jau vairāk kā gadu viņā ir kaut kāda agresivitāte. Kad strīdamies, var aiziet pa gaisu viss, kas pie rokas- spilvens, pildspalva, šķēres, bet ne uz manu pusi,utt.. pat pa mašīnu ir spēris.( lieki teikt, ka pēc dabas neesmu agresīva un speciāla kūdītāja, kaitinātāja, kas varētu novest līdz šādām lietām). Ir arī bijis, ka viņš mani ar spēku piespiež pie sienas, pagrūž(ne stipri, bet tomēr). Tā nebija agrāk. Sāku ar viņu runāt- kas par lietu, varbūt problēmas darbā, kaut kas neapmierina attiecībās, nu jebkas. Nē, viss esot labi!! Meklēju iemeslu viņa neadekvātajai uzvedībai, kas mani arvien vairāk sāka biedēt. Tad, kad jau mans pacietības mērs bija pilns, uzrīkoju skandālu, pēc kura arī attiecīgi sekoja kārtīga izrunāšanās, kurā viņš man pateica, ka šī agresivitāte viņam vienmēr ir bijusi, tikai esot slēpis no manis..( nāvīgi solījās un teica patiesību, ka arī iepriekšējās attiecībās viņam tā bija un , ka viņš nespētu sievietei iesist...) Pēc šāda teikuma es apklusu, likās, ka es neesmu es, ka visus šos gadus dzīvoju ne savu dzīvi.. Kā to varēju nepamanīt visu šo gadu laikā? Nu kā? Un kā viņš atļāvās šādu lietu svarīgu no manis slēpt? Jūs iedomājieties, cik ļoti bija sevi jāvalda, lai 3 gadus noslēptu šādu raksturu?????
Un pēc tam, man viss salikās pa plauktiņiem. Viņam tēvs ir izšķīries no viņa mātes, un iemesls bija vienkāršs- viņš palaida rokas.. bet ne uz bērniem- uz sievu. Nu tā kārtīgi,ir bijis pat līdz asinīm.
Man ir līdz nāvei bail, ka manējais atkal kārtējā strīdā, pilsdvalvas vietā, var mani pa gaisu aizsviest...
Nezinu, ko man darīt, tik ļoti viņu mīlu, bet līdz brīdim, kad sākas lielais strīds( šīs lietas ir reti, bet tomēr..). Viss tas pilnīgi sūc no manis enerģiju ārā...
Ziniet, kā alkoholiķu ģimenēs, viss ir super līdz brīdim, kad sāk dzert...
Paldies jau iepriekš tām , kuras būs izlasījušas manu stāstu līdz galam un padalīsies savā skatījumā, varbūt pat pieredzē..
P.S. Kaut kādus pretīgus komentārus paturat pie sevis!
81
