esmu novesta tik tālu, ka nāku uz cosmo, lai tiktu pie atbildes, kuras pašai vairs nav.
stāsts ir garš, bet tiešām gribētu dzirdēt viedokļus, savādāk atkal pieņemšu nepārdomātus lēmumus.
janvārī uzsāku ļoti skaistas attiecības, kuras palēnām pārgāja ļoti nopietnā līmenī. sasolījos, ka esmu tam gatava, lai arī vienkārši negribēju to cilvēku pazaudēt. pēc pāris mēnešiem, strīdoties ar draugu, uzrakstīju bijušajam, kuram tā īsti tikusi pāri nebiju. izsūdzēju savu bēdu, atklāti par visu izrunājoties. vēlāk mūsu saraksti izlasīja mans draugs un solījās to nekad nepiedot. turpmāk mūsu attiecības turpinājās, bet nu jau kā īsta elle. nekad nebūtu domājusi, ka mans vīrietis mani kādreiz sitīs vai aizliegs dzīvi ārpus attiecībām, bet šajā gadījumā to visu pieļāvu, lai arī tā laikā pati joprojām turpināju ik pa brīdim ar bijušo sazināties. draugs par to visu bija informēts, tomēr gribēja palikt kopā. saka, ka mīl mani, un tam es ticu, par spīti visiem sitieniem un ārprātiem, jo ir ļoti daudz tādu lietu, ko viņš nesavtīgi manā labā darījis. pēc vasaras pateicu, ka gribu šķirties, jo nespēju vairs izturēt to visu ārprātu, kas starp mums valdīja. pēc pāris nedēļu vilcināšanās tas tika novests līdz galam un pusotru nedēļu vispār neredzējāmies, līdz es atkal salūzu un pateicu, ka tomēr gribu būt kopā un šoreiz pavisam. tikāmies, izrunājāmies, bet atkal sākās skandāli, jo šķiršanās laikā arī man bija bijis kontakts ar bijušo. tagad viņš ir nosolījies to visu aizmirst, es - tā vairs nekad nedarīt. pāris tikšanās ir noritējušas mierīgi, tomēr dzīve ap mums ir sagruvusi - mani vecāki un draugi viņu ienīst, viņējie mani arī. mums ir atšķirīgas intereses un plāni, tomēr kaut kāds apburošs spēks tur kopā. ne tikai pieradums, bet arī tā apziņa, cik skaista mums būtu dzīve, ja nebūtu visu to sūdu. tagad jau kādu laiciņu atkal domāju - varbūt nebija pareizā izvēle atkal būt kopā. tas vienkārši liekas galīgi nepareizi. nervi visu laiku nemierīgi. tajā pašā laikā zinu, ka nespēju, tīri cilvēcīgi, viņu atkal pamest. iekšā plosās tik daudz emocijas, ka tiešām vairs nezinu, no kura gala sākt :-/ un nesakiet, lai klausos savā sirdī. manā sirdī ir haoss, kas pilns ar emocionāliem lēmumiem, ko vēlāk nožēloju