Es no augusta beigām auklēju kādu sīcīti. Šodien palika 10 mēn. No sākuma likās,ka pieradīsim viens pie otra, bet tagad saprotu,ka nē.
Mazajam ir vecāks brālītis ar īp.vajadzībām. ~mēnesi atpakaļ uzzināju par to,ka manšo nedēļu būs japavada pie viņa. Es jau gribēju pateikt, ka negribu palikt pie sīkām, bet tai pat laikā es nevarēju pateikt NĒ-nespēju satraukt viņa mammu un kur viņi atradīs auklīti uz šo laiku. Tāpēc bija jāpieskata. Bet šajā nedēļā ir vistrakāk. Vienkārši jūdzos. Nevis vienkārši tāpat vien,bet es pirmo reizi redzu tādu bērnu,tik histērisku. Kliedz it kā viņam,kas būtu nodarīts. Esmu daudz bērnus pieskatījusi, bet nevienu tadu iepriekš nebiju sastapusi.
Līdz ned.beigām man ir jāpaliek,kamēr vecāki un brālis atgriezīsies no operācijas Vācijā. Es labprāt ietu prom, pateiktu,ka nepieskatīšu, bet cik tas būtu labi? Viņiem tagad vēl vairāk būs jārūpējas par lielo brāli. Jaunas aukles meklēšana-jaunas klapatas.
Katru dienu viņa mammai rakstām sms, bet es saku,ka mums iet super, ļoti labi, lai gan vajadzētu man būt patiesai, es nespēju, jo viņa taču uztrauksies...
Ko lai es daru?
Nesakarīgi droši vien uzrakstīju,bet man čok-čok jau ir. :)