Pat nezinu ar ko lai sāk. Sākšu ar vizītkarti. Mani sauc Vinnijs, šajā pasaulē dzīvoju jau 20 gadus. Kā jau lācis esmu jauks, mīļš, diezgan paliels un izskatīgs. Bet kā nu sanācis, kā ne, es joprojām esmu vēl bez seksuālas pieredzes. Vienkāršā valodā – nevainīgs. Dzīve man ne būt nav bijusi garlaicīga vai vienmuļa. Ar sportu nodarbojos no bērna kājas, draugu un paziņu man ir pa pilnam, ģimene kā jau normāla ģimene ar vienu bērnu tajā. Esmu komunikabls, jautrs, atraktīvs un citi mani redz kā spico – vēso čali. Vismaz man tā patīk domāt. Laikam ejot uz priekšu tik daudz tēloju spico čali un gribēju līdzināties „lielajiem” puikām, ka nemaz nepievērsu uzmanību, ka man nav draudzenes. Svarīgāk bija kaut, kur piedzerties , sadarīt kādas blēņas pēcāk dižoties par padarīto. Tas tā turpinājās līdz pašai vidusskolas beigām. Tagad jau vidusskola kā divus gadus aiz muguras, to visu ko es darījis biju es sapratu, un tas man tagad galīgi liekas stulbi un nevajadzīgi. Bet ko nu vairs padarīsi.”Pēc kara visi gudri”. Pa visu manu 20 gadu garo/īso mūzu man nesanāca laika tādām īstām patiesām attiecībām ar meitenēm. No malas nepateiksi. Meitenēm patīk ar mani komunicēt, darīt kaut ko interesantu un pats galvenais man sanāk. Tā kā problēmas ar to nav. Visas problēmas sākas tad, kad ir jānovelk bikses un jāparāda ko nu es māku. Tur ir tā problēma, ka es nevaru viņas novilkt. Man ir kauns no tā, ka mani izsmies, ka man nesanāks, ka būs par ātru un ne tā kā viņa gribēs. Vienvārd sakot miljons iemeslu kāpēc to nedarīt. Un tas tā ir bijis ilgu laiku, līdz šim...
Tā nu ir sanācis, ka beidzot esmu atradis meiteni ar ko man ir kopā labi, viņai es patīku tāds kāds es esmu, un arī man ir tieši tas pats pret viņu. Kopā jau esam kādu mēnesi, nedaudz vairāk. Jūtamies mēs lieliski viens ar otru, pastaigājamies, skūpstamies , pieskaramies viens otram un viss ir ļoti labi. Bet! Tā taču nebūs mūžīgi. Meitene gribēs seksu, jau grib. Bet man ir bail. Viņa, protams, nav nevainīga. Viņa ir ar pieredzi jau no vidusskolas sākuma laikiem, un arī viņa domā, ka es esmu tieši tāds pats. Taču neesmu.
Es zinu, ka tā reize pienāks drīz, jo mēs abi to gribam, vienkārši nav sanācis laika, jo katrs dzīvojam pie vecākiem saviem, bet es baidos to darīt. Baidos no tā, ka viņa smiesies, padomās par mani kaut ko kas mani morāli sagraus, un pametīs. Šī doma man galvā ir 24 diennaktī. Ko darīt, kā darīt, utt... Tā man neliek mieru. Iedomājos, ka varētu pamēģināt eskortpakalpojumus kas ir ļoti populāra lieta mūsdienās vīriešiem. Apziņa liek domāt, ka tad kad jau to būšu izdarījis vienu reizi, un vairs neskaitīšos nevainīgs teorētiski, man neliks justies tik kautrīgam draudzenes priekšā un būs pašpārliecība. Bet tanī pat laikā, uz visu mūžu paliks doma, ka pirmā reize man bija par maksu un ne tāda kādu es biju iedomājies .
Tiešām nezinu ko un kā darīt. Nezināju arī kur vērsties kā vien šeit internetā, kur neviens mani nepazīst, jo draugu vai vecāku lokā šādus jautājumus nevēlos apspriest. Kautrējos.
Paldies par sapratni un cerams, ka varbūt kāds man spēs palīdzēt...
Ar cieņu Vinnijs.
18
