Zinu, ka ir pasaulē netaisnība, sliktas litas, ļauni cilvēki.. Bet kaut kā negribās tam visam ticēt, gribu ticēt, ka tomēt nav tik traki, bet tas jau sāk izklausīties komiski no cilvēka manā vecumā! :)
Jautājums- vai esat kādreiz vēlējušas otram sliktu, tikai tāpēc, ka tam ir kas labāks nekā pašām? Pilnīgi un galīgi bez iemesla? (Es saprotu, ja kāds ir izdarījis pāri un tad ir tās sajūtas, ka negribās, ka ar to cilvēku notiek kas labs. par to šoreiz nē..)
Vienkārši, esot vienā kolektīvā skolā, darbā vai kur citur, kur ilgstoši jāuzturās kādā komkrētā cilvēku lokā- vai ir bijis tā, ka sāk kaitināt cilvēks tikai tāpēc, ka tas ir vienmēr smuki saposies, priecīgs un laipns pret visiem, ka tas ir komunikabls un ar daudziem izveidojis superīgas attiecības. Vai ir bijis, ka cilvēks tracina, jo viņš visiem patīk kā cilvēks, nemaz nerunājot par to, kas viņam mugurā?
Varbūt var padalīties pieredzē par skaudību- kā pašas skaudušas vai tikušas skaustas.. un kā tas viss beidzās (vai vēljoprojām turpinās).. kā tiekat ar to galā? :)
32
