džamesī, gāja nervi čupā ar vienu auklējamo. Tagad es viņu tā mīlu. Jau kādu gadu pieskatu. Un vienu dienu iedomājos,ka viņš varbūt manir tik mīļš,jo viņš ar mani ir bijis skumjākajos brīžos. Labi,viņš to nesaprot, bet tad viņš man ir gan atnesis kreņķus pa virsu,bet arī tādu prieku.
Tagad liekas jocīgi,kāpēc es gribēju to mazo pamest un braukt uz citu valsti? Stulbi. Toreiz raudāju un domāju,ka viņš mani nekad neatcerēsies,jo ir mazs un no tāda vecuma bērni neko neatceras,bet... es atgriezos un es viņu pieskatu. Lai gan...tas nav DARBS. Es viņu ņemu pie sevis,tāpēc,ka tā patīk vai kā to savādāk nosaukt. Es speciāli mācos jaunas dziesmiņas, rotaļas, lai būtu,ko viņam iemācīt. Cenšos viņu aizvest kaut kur, kopā izdomājam visādas muļķības. Jocīgi,ka darbam var tā pieķerties,ka pilnīgi gribas to sīci sev! Slikti,ka tā.
Bet man ir vēl viens sīcis ar kuru nervi ir čupā un izskatās,ka no šodienas arī mugura. :-/ Un es vairs īsti negribu viņu auklēt. Jo kad auklēju viņu,neredzu perspektīvu, vienkārši neredzu sevi un viņu tuvākajā nākotnē. Es viņam nespēju neko tādu dot. Ar viņu nav tā,ka ar to manu mīļāko auklējamo.
4261
