Pieļauju, ka daļai riebjas nevis paši bērni kā tādi, bet tās psihās "māmiņas". Vismaz man nenormāli besī- lien ar saviem ratiem visur pa priekšu, nevar savu baurojošo bērnu nomierināt, ļauj, ka sīkais ar noķellētiem, apslienātiem pirkstiem apgrābsta svešus cilvēkus, vai viesībās ļauj, ka bērns visu uz galda esošo- gan ēdienus, gan svešas glāzes- iebāž mutē, apsiekalo, utt. Un tad, ja kāds aizrāda sīkajam pašam vai mātei pasaka, lai skatās, ko viņas sīcis dara, tad ir tāds skandāls :D :D Protams, ja uz tādām ķertām paskatās, tad patiešām bērnus var arī negribēt visu mūžu :D
Un vēl ir viena doma, ko gribēju uzrakstīt par to "bērns ir dzīves jēga". Tā ir apsēstība, psihiska novirze, ja kādam bērns ir dzīves jēga. Bērns ir jāmīl un tam ir jābūt vienai no dzīves sastāvdaļām, bet ne jau dzīves jēgai. Kas tad būs, ja bērns izlems 16 gadu vecumā dzīvot ar draugu/draudzeni? Mātei dzīves jēga beigsies vai pie šiem ies katru dienu ar zupas katlu rokā? :D Es saprotu, ka sievietēm ar deviņu/divpadsmit klašu bērns ir lielākais sasniegums/varoņdarbs, bet tas ir absurdi, ja gadiem ejot cilvēks neattopas, ka dzīve nesastāv no bērna vien.