Cilvēku aprunāšana

Jā, jā un jūs neviena nekad neizsakāt komentārus par garāmgājējiem!!! ;-)
Nu,ja es pamanu kaut ko briesmīgu vai otrādāk ļoti pievilcīgu, nevaru atturēties no komentāriem!Un man arī ir kaut kāds paradums brīžiem visus nopētīt, neko tur nevaru padarīt, man tas automātiski notiek!
Ticiet man, ka jūs aprunājat cilvēkus ik viena, vienkārši ir tādi, kas to dara atklāti,jo viņiem nevajag, lai citi domā, cik svēti viņi ir!

Atzīstu- es aprunāju, bet labā nozīmē! :D
Man patīk!
Piemēr- sēžu, gaidu autobusu, a tur paiet viena sieviete ar satriecošām kurpēm.. u tad es draudzenei saku.. bāc, cik smukas kurpītes pagāja garām.. un tad abas sākam pētīt! :D
Nu okei.. tas jau ir kas pavisam cits.. :-D
Vienreiz redzēju baigo cacu, kura gāja garām ar saplēstām kurpēm.. bet gāja ar paceltu galvu.. tad gan es sasmējos! :D

Nezinu nevienu, kam nepatīk paklačoties. :) Ne vienmēr tā ir negatīva paklačošanās, reizēm arī pzoitīva. Nevajag to visu tik saasināti uztvert. Cilvēki vienmēr atrod iemeslu, par ko parunāt. :) Ja kādu skaistu sievieti cenšas aprunāt un atrast jebko, par ko viņai piesieties, tad jā-to varam saukt par mazvērtības kompleksu aprunātājam. Bet, ja tā skaistā sieviete ir uzvilkusi 17 cm papēžkurpes un knapi klumburē, tad gan viņa ir devusi labu iemeslu aprunāšanai. :-D

Nu tur tiešām laikam vairāk audzināšanas un pašapziņas jautājums. Protams, ir uz ielām tādi eksemplāri, kad acis kubā, bet, ja nu tik ļoti gribas iekomentēt ar draudzeni, tad to daru otram nedzirdot. Bet nu parasti īpaši vispār nepievēršu citiem uzmanību.
Man drīzāk ir tā, ka pamanu, cik forši kāda izskatās!