Sveikas portāla dalībnieces! :-)
Bez lieliem un liekiem ievadiem centīšos pastāstīt, kas šobrīd norisinās manā prātā, manās sajūtās. Gados esmu jauna, jau 2 gadus esmu prom no mājām (tā nu sanācis, ka jācīnās pašai), no dzimtenes- strādāju un mācos jaunu valodu sevis labā. Vēlos ar pavasari pieteikties studijām. Ir arī draugs, kurš ir teju 10 gadus vecāks par mani, nedzīvojam vienā valstī pagaidām, bet man ir doma sākt studēt tur, kur viņš dzīvo. Kopā esam neilgi, bet abi esam gatavi cīnīties ar šo distanci, jo vēlamies būt kopā. Esmu lielā māsa ģimenē, kur vecaki ir šķirušies. Maza būdama auklēju savu mazo brālīti, lai mamma tiktu ar saviem darbiem galā, piedzimstot māsiņai daudz auklējos arī ar viņu. Pēdējos divus gadus ikdienu aizvadu arī esot kā auklīte. Tā kā auklēšanās, pamperi, celšanās nakts laikā, gatavošana, mājas piekopšana, slims bērns mājās, niķi, bļaušanas, sasitumi utt. patiešām nav nekas jauns man. Lai gan daudzi draugi un paziņas smejas, ka man jau noteikti bērni murgos rādās, es pasmejos līdzi, bet dziļi savās izjūtās es jūtu savu organisma saucienus, ka vēlos bērniņu. Tā jau ir kā apsēstība- es redzu gandrīz vai katru nakti sevi esot stāvoklī, jeb arī ar bēbīti uz rokām un nekas nespēj mani darīt laimīgāku. Pamostoties, protams, ir dīvaini, bet tik ļoti vēlos iemigt un atkal paturēt to savu mazuli rokās. Ar šīm savām domām un izjūtām neesmu dalījusies pagaidām, lai an tās manī mājo jau ilgu laiku. Pati dzeru kontracepcijas tabletes, bet tās sāku lietot citu iemeslu dēļ, ne izsargāšanās nolūkos, un šobrīd, kad organisms ir savests kārtībā, man tās vairs nav nepieciešamas, tāpēc kalpo kā kontracepcija. Katru rītu es ar lielu riebumu lieku to tableti mutē. Ar draugu esmu runājusi, prasījusi, kas atgadītos, ja paliktu stāvoklī. Viņš atbildēja, ka vienu mani neatstātu, kā arī viņam jau ir vecums, kad pašam ir vēlme pēc bērniem un tā nebūtu nekāda traģēdija viņam. Arī mana ģimene, īpaši jau mamma mīļi jokojas un prasa, kad būs mazbērns, jo grib būt jauna omīte. Kad mammai tā nopietnāk prasīju, bet kā būtu, ja pateiktu, ka esmu stāvoklī, viņa atbildēja, ka par to neraizētos, jo zin mani labi- es ar visu prastu lieliski tikt galā, jo esmu atbildīga un stipra.
Ko saka mans veselais saprāts? Man ir jāiegūst izglītība, kas prasīs savus 4 gadus no tuvākās nākotnes. Es vēlos arī pati nopelnīt naudiņu, vēlos būt stabila, protams, es zinu, ka to ir iespējams izdarīt esot arī ar bērniņu.
Esmu tik ļoti apjukusi. Tā nav mana spītīgā iegriba- GRIBU BĒRNU UN VISS! Nē!
Esmu patiešām nenormāli apjukusi un samulsusi par to, ka nespēju tikt pati galā ar šīm domām un izjūtām!
Ja kāda ir bijusi spējīga būt pacietīga un izlasīt manu murgu, kā arī kaut ko no tā visa saprast + spēt izteikt kādu viedokli, savu domu, nu jebko, būšu priecīga lasīt.
Neprasiet, ko tieši es vēlos dzirdēt, es vēlos dzirdēt Jūsu viedokli, Jūsu pieredzi.... nu jebko!
Superīgu šo dienu! :-)
1103
