jāsaka, pēc dabas esmu nedaudz perfekcioniste, bet mēģinu ar to pārāk nepārspīlēt. man vienmēr ir svarīgi kaut ko sasniegt, mācīties, mēģināt uz tikšanos būt laikā un visu laiku sevi nodarbināt.
bet mans puisis, šķiet, ir pilnīgs pretpols, un es jūtu, ka pēc aptuveni 2 gadus ilgām attiecībām tas nedaudz sāk kaitināt. viņš šķiet tik relaksēts, runā par dažādām lietām, ko varētu darīt, ko varētu sasniegt, bet neko nekad tā arī īsti nedara. tagad arī gadu studējam dažādās valstīs. domāju, ka vismaz nedaudz mainīsies un kļūs patstāvīgāks. bet nē, pat ārzemju bankas kontu viņam atvērt ir prasījis nu jau vairāk nekā mēnesi. valodu arī nemācās, lai gan tā būtu tik burvīga iespēja to apgūt pašā vidē. prakses arī nemeklē. un mūsu randiņus arī lielākoties nokavē (e)
tā citādi viņš būtu mans ideālais vīrietis, bet es jūtu, ka palēnām mans mērs kļūst pilns :D strostēt un zāģēt viņu negribu, jo tas jau pavisam noteikti ne pie kā laba nenovedīs.
mēs vēl esam studiju vecumā, tā kā viss vēl taču varētu mainīties. bet kā lai motivē puisi kaut ko sākt darīt? vai arī vienkārši ļaut visam iet savu vaļu un ja drīzumā nekas galīgi nemainās, tad labāk laist ļekas vaļā? :D
bet tā vispār viss ir ļoti forši wiii (l)
59
