Salaist, uzdzīvot, izbaudīt - tā ir medaļas viena puse, bet ja velies dzīvot mūžīgi kopā un precēties un bērnus, tad gan, japadoma labi: Ta pat mentalitates atšķiras, domaju lielā laika posmā var apnikt kaut vai valodas barjeras, pat iemācoties vienam otra valodu, labāk, kā sava dzimtaja valodā izteikties nevarēsi un uzklausīt dzimtaja valodā arī. Plus tas, ka kadam ir japiekāpjas un jabrauc prom no dzimtenes. Lai cik svešuma neliktos labi, tomēr majās ir draugi, radi, pazīstama apkartējā vide u.t.t. Dzīvojot svešuma, jāņem vērā arī tas, ka neviens nav mūžīgs un liela iespēja, ka tevi apglabās citā zemē. Bērniem dzimtā valoda, ja tu būsi svešumā, būs viņa tēva valoda, kuru viņš mācīsies tajā skolā un un sarunāsies ar tās zemes iedzīvotājiem. Sastrīdoties vai citās attiecību saasināšanās reizēs te tu vari aiziet pie draugiem, pie mammas izrunāties vai padzīvot atsevišķi, tur tādu "ekstru" nebūs, tik cik skaipā. Līdz galam domaju neviens arzemnieks nesapratīs, kas īsti ir dziesmu svetki, kad atrodies starp tūkstošiem cilvēku, dziedi ar visiem kadu tautas iemīļotu dziesmu, kas nakusi paaudžu paaudzēs un tev skudriņas skrien pa visu ķermeni tad u.t.t. Var vēl daudz piemēru.
BET TAS IR MANS SUBJEKTĪVAIS VIEDOKLIS. VARBŪT ESMU VECMODĪGS. UN IESPEJAMS 20 GADOS DOMĀJU PRETĒJI VAI VIENKĀRŠI PAR TO NEDOMĀJU.
1854
