Saprotu tevi..
Sen, sen atpakaļ man arī tā bija, taču man palīdzēja draudzene, kura mani bez maz vai aiz matiem no mājas izvilka ārā. Kā arī palīdzēja prātu aizpildīt ar citām domām un notikumiem. Pati par sevi brīnos, ka pēc, nedēļas skatoties uz to cilvēku, jutu vienaldzību.
Tagad tev fiksi jāsaņem pēdējās gribasspēka paliekas, jāieiet patīkami siltā dušā, jāuzsmidzina mīļākās smaržas un uz tiem bezdarbniekiem prom. Atpakaļ ceļā ilgi pastaigājies parkā vai kut kur citur. Daba nomierina nervus un ielīksmo dvēseli. :-)
Mājās guļot visas domas nonāk tikai pie sevis žēlošanas un TĀ šausmīgā(!) fakta.
Raudāt var un pat vajag tikai, bet labāk ārā, svaigā gaisā.
Lai izdodas pēc iespējas vieglāk tikt pāri šiem pārdzīvojumiem!Turu īkšķi. :-)