Man tuvojas svētki uz kuram gan gribās, gan negribas iet. Tā ir jubileja ļoti vecai radiniecei, kura sen nav redzēta un iet vajadzētu. Būs daudz radu tikai no vienas dzimtas puses. Dažus no tiem arī gribās satikt, gadiem nav redzēti, bet runa par citu.
No šīs ģimenes puses (mēs tai ģimenei neesam tuvi radi, bet bērnībā kontaktējāmies pārdienām un arī vēlāk kontakts nav zudis) man paliek bail vienmēr, kad sastopos, jo vienīgie jautājumi ir: cik pelni, kad precēsies, cik Tev naudas, vajag bagātu veci Tev atrast, cik Tev maksā šīs un cik šīs. Kad atbrauc pie mammas, tad atver skapi un prasa cik kura trjapka maksā, nopietni...
Jāsaka, ka gandrīz visi tajā ģimenē ļoti daudz ko sasnieguši. Otrās pakāpes brālēniem jau no 25 gadu vecuma vai nu savas firmas, vai forši amati, māsīcai vispār vīrs miljonārs utt. nabagu nav, bet ja kāds pazaudē darbu, tad metās viņam aizdod naudu, meklēt sievu/ vīru, darbu, līst dzīvē tā, kā nemetās!
Citi radi no citām pusēm nav tādi, šeit ir tādas trīs – četras ģimenes. Bet tieši viņi mani dzen izmisumā par to, ka neesmu sasniegusi to un to. Patiesībā biju palaidusi iespēju strādāt ar viņiem jau 20 gadu vecumā, jo sapratu, ka līstu mana makā, noteikti maksātu arī ne par darbu, bet par radu būšanu utt.
Bet tagad ir tā, ka man ir periods, ka meklēju citu darbu, daži varianti ir Ok, bet nevaru savienot ar mācībām, dažos alga ir zemāka nekā pašreizējā darbā. Bet pat doma, ka man būtu kādam no viņiem jāprasa palīdzēt atrast darbu (bet viņiem ir pazīšanas tieši lomā, kura interesē) izraisa reiboņus un vemšanu. Mamma arī vienmēr mani salīdzināja ar māsīcu, kura bija labāka, gudrāka, jo viņai jau 23 gadu vecumā bija sava firma, un uz manu pamatskolas izlaidumu tā ir atbraukusi ar džip, Man nekad neskāva, vairākus no tiem radiem es tiešām mīlu un priecājos satikt, bet baigi škrobīgi saprast, ka cilvēki, kuri bijuši tik mīļi bērnībā ar katru gadu Tevi nevīs priecājas satikt, bet tikai novērtē un salīdzina.
Es pat neprasu padomu, ko darīt vai lūgt palīdzību karjeras jautājumos, vai nē. Kaut gan padoms arī nenāks pa skādi. Gribās uzzināt, vai ir vēl kādai tā, ka sāc būt neapmierināts ar savu dz’\ivi, jo kāds Tevi nemitīgi salīdzina un reāli žēlo, ak neesi tik biezā, veiksmīga, bagāta, un , sanāk, gudra, jo mīļākais izteiciens šiem cilvēkiem – nauda ir pieauguša cilvēka atzīmes.
P.S. Viņi pat ielūgumā ir uzrakstījuši, ka jānāk ar dāvanu, kuras vērība pārsniedz 50 Ls uz cilvēka, jo redzi nu, viņi pat pasākuma vadītāju gaidāmajiem svētkiem vedīs no Krievijas, kaut kādu kruto.
Man paliek bail ka atkal tur jutīšos kā kaut kāda muļķe- nabadzīte- neveiksminiece. Agrāk man bija tā, ka viņu panākumi man bija kā stimuls darīt, iet uz priekšu, pilnveidoties, bet tagad visa tā izlekšana mani dzen nepilnvērtības kompleksos.
Jāsaka, ka visi tie radinieki ir Krievi, un puse – no Krievijas. Kāpēc latviešu draugiem un draugiem esmu vajadzīga es, bet viņiem tikai apziņu, ka visa dzimta ir krutā un ir ar ko kaimiņiem palielīties! ?