Mana situācija ir tāda, ka manai mammai ir depresija. Viņa strādā vienā no rīgas skolām un viss sākās ar to, ka skolas direktors visu citu skolotāju klātbūtnē skaidri un gaiši pateica, ka viņa neprot darīt savu darbu. Un lai gan viņa visu savu mūžu ir bijusi tā jaukā un mīļā skolotāja, ko visi absolventi atceras ar smaidu uz lūpām, tagad krīzes laikos laikam vairs neatmaksājas būt labam un izpalīdzīgam. Tagad katrs par sevi.
Un pēc šī notikuma viņa vienkārši morāli sabruka. Viņai ir bail no visa. Viņa uzskata ka neko vairs neprot, neko nemāk, un neko nevar padarīt labi :'-(
Pats galvenais, ka viņa visu savu mūžu ir bijusi pozitīva un aša un izdarīga un man sāp tik ļoti redzēt un dzirdēt viņu šādi.
Viena no manām problēmām ir arī ta, ka pašreiz neesmu Latvijā, jo strādāju un dzīvoju Austrālijā un pašreiz man ir neiespeājami izrauties no darba. Lai gan visa mana ģimene atbalsta viņu, un viņa gan lieto medikamentus, gan iet pie psihoterapeita, es jūtos pilnīgi bezspēcīga. Ir pagājuši jau 2 mēneši, bet liekas nekas uz labo pusi neiet. Es tikai gribu palūgt padomu un pieredzi. Iespējams kādai no jums arī ir bijis kāds ļoti tuvs cilvēks kam ir bijusi depresija, un kā jūs palīdzējāt tikt tai pāri?
5
