Attiecības ir diezgan neitrālas. Kopā nedzīvojam, ar zvaniem viņa man arī nebombardē - tikai, ja ir kāda vajadzība, nevis "ko dari?". Vispār kopš man ir nopietnas attiecības, liek mierā.
Kad aizeju ciemos, tad jau papļāpājam par visu ko, bet bieži tas nesanāk. Varbūt reizi vai divas mēnesī, jo tad, kad es esmu gatava iet ciemos, mamma nekad nav mājās. Viņa pēc darba iet uz sporta klubu un kori un nāk mājās 10os, bet tādā laikā es vairs apkārt vazāties nevēlos.
Agrāk mūsu attiecības bija šausmīgas. Strīdējāmies, lamājāmies un varējām nedēļām nerunāt. Kopš dzīvoju atsevišķi, mamma ir kļuvusi par manu draudzeni. Ir bijušas reizes, kad viņai pusnaktī zvanu un pieraudu pilnu klausuli, bet viņa mani uzklausa un mierina. Gandrīz katru dienu kopā ejam pusdienās, viņa palīdz man saimniecībā - dāvina visādas vajadzīgas lietas, ved man visādus dārza labumus. Pēdējā mēneša laikā viņa ir izdomājusi, ka man vajag atjaunot garderobi. Knapi viņu pārliecināju, ka man nevajag MaxMara kleitu par gandrīz 200 ls :D
Man ar mammu ir ļoti labas attiecības. Kad viņa vēl dzīvoja LV, tad dažkārt strīdējāmies, bet par niekiem. Tagad kad satiekamies pāris reizes gadā, tad attiecības ir vēl labākas un brīžiem ļoti pietrūkst viņa. Varu stāstīt viņai gandrīz visu un vienmēr viņa uzklausīs un sniegs padomu.
Attiecības ar mammu ļoti labas-sazvanāmies ikdienā, ciemojamies utt. Viņa gribētu būt vairāk draudzene man, bet man jau kopš bērnības šķitis, ka mamma ir mamma, bet draudzenes ir draudzenes. :) Mammām labāk daudz ko nestāstīt, lai pasaudzētu viņu nervus. :) Lai nu kā-vienmēr mani atbalstīs un palīdzēs.
Man ļoti labas - viņa man ir mīļākais cilvēks pasaulē, ar kuru varu runāt par visu:) Man nav tādu tuvu draudzeņu, to vietā ir mamma, kura mani saprot vislabāk.
117
