Man arī vienreiz dzīvē bijis periods, kad pēkšņi pazuda normāls dzīvoklis Rīgā (bijis radiem, dalijām, dalijām, palika tomēr viņiem), Rīgā reāli nebija kur dzīvot, pat atgriezos uz brītiņu pie mammas uz mazpilsētu, nvarēju atrast arī normālu darbu, jo pie radiem strādāt negribēju. Bet riskēju un pieņēmu piedāvājumu Rīgā stradat tieši par 200 ls, īrēju istabiņu pa 30 - 50 ls, tad varēju jau atļauties īrēt dzīvokli, bet tā, ka cenas bijušas ap 150 ls + komunālie par dzīvokli, bija daudz citu problēmu, kur aizgaaja milzu nauda (un nervi), kā nepakāros - pati brīnos.
Tagad man ir kaut mazs, bet savs dzīvoklis, problēmu nepaliek mazāk, naudas vienmēr trūkst ka jau visiem un vienmēr. Bet es atradu sevī spekus tagad iestāties maģistros un vel kopā ar citu man tuvu cilvēcinu atbildēt , arī materiāli par citu cilvēku, kurs tagad no mums ir atkarīgs, un kuram no citurienes nav ko gaidīt - atbildēt ari materiāli. Es beidzot riskēju pat tadaa situacija kad nauda un stabilitate vajadziga gan maģistra studijām, gan dzivei utt. mekleet citu darbu, pagaidam vai mani neapmirina piedāvaajumi, vai es viņus neapmierinu. Bet tagad, uznemoties un mēginot loti daudz, es jutos laimīgaaka nekā tad, kad varēju kadu laiku dzīvo mammas uz mammas rekina mierigi mazpilsētā un neko nemeklēt pat pa 150 ls, tad biju gatava ēst tikai rupmaizi un strādāt pa 100 nieku.
Secinajums - mēģini tiesam kaut kur sākt dzīvot ar kadu kopā, daži paziņas pat ap 30 ta dara, lai nostāties uz kājām, tur nav nekas nosodams vai "nekrutsssss", mēģini atrodot vienu darbu, pameklēt haltūras, tas ir iespējams, protams, daudz nenopelnīsim, bet tomer.
Es neezmu labs piemērs, jo man tagad paliek drusku bail no nabadzības, kad narvesenā nevaresu nopirkt sikumus nedomājot par rītdienas maka saturu, bet šeit ļoti daudzas ir sākušas no 0, kur nu vel no 200 :D