Mans stāsts ir līdzīgs, tikai atšķirība tāda, ka es tad vēl nebiju ar draugu šķīrusies...Ok, cik man zināms, tā bija laizīšanās vienā ballītē, kad bijām jau trešajā attiecību mēnesī un dažas vēstules draugos (kas zina, kā ir patiesībā?,)bet to es, protams, uzzināju tikai pēc gada. Pēc gada, kurā mierīgi trijatā dažreiz aizgājām pusdienās, pēc gada, kurā mierīgi mana draudzene tika aicināta palikt uz vakariņām, ja mēs ar draugu tās kopīgi bijām pagatavojuši un viņa negaidīti ieradās. Viņa turpināja "draudzēties" ar mani un stāstīt, ka varot redzēt, cik daudz es tam cilvēkam nozīmēju. Ai, diezgan traki, kad atceras visas tās lietas un situācijas, kuras man tad likās nevainīgas, bet tagad skatu citām acīm. :-|
Pats jocīgākais ir tas, ka lai gan solījos, ka viņa vairs nespers kāju pār manu slieksni, mēs vēl uzturam kontaktus. Viņa mēdz pie manis atnākt, mēs reizi pusgadā kopīgi aizejam uz kādu ballīti, bet tas arī viss. Es vairs neizklāju savu dvēseli uz delnas.
Varbūt Tev ir vērts draudzenei pateikt, tā mierīgi, ka zini, ko viņa dara un tikai gribi saprast - kāpēc? Varbūt viņa iemīlējusies jau kopš laika, kad bijāt ar draugu kopā, un tagad viņai brīvas rokas.