Šodien braukšu viena uz laukiem ar autobusu, ar kuru nav sen braukts, jo parasti ar draugu, bet rīt viņam darbā jābūt. Darbā pasēdēšu līdz pusdienām un tad jau došos prom, maz darba.
Garstāvoklis man tāds nekāds - vakar vajadzēja uzslēgt KHL kanālu un paskatīties piemiņas pasākumu, protams, ka noraudājos, zināju, ka nevajag slēgt, vēl tas, ka veči raudāja, tad ko es ar savu jūtelīgo sirdi, vispār nenoturēju asaras. Tāda sajūta, ka kāds tuvinieks aizgājis, lai gan tik tālu no tā, bet nevaru vēl aptvert un tik žēl, visi vēl jauni, tādas zvaigznes, vēl gadiem varēja spēlēt, un ja es tik čābīgi jūtos kā parasts fans, tad kā jūtas tuvinieki. :'-(
Bet nu vismaz ābolu lasīšana laukos novērsīs domas un laiku ar sola labu.