Meitenes, help. :(
Es vairs nezinu, ko darīt. Ar puisi kopā esam gandrīz divus gadus. Sagājām kopā, kad viņš sāka mācīties ārzemēs, bet tāpat Latvijā bija ik pēc pāris mēnešiem. Tad nu visas tās dienas, kad viņš bija Latvijā, pavadījām pie viņa vai manis divvientulībā. (l)
Viņa tētim cilvēki nepatīk vispār, negrib komunicēt, šad tad lieto alkoholu, esam tikušies pāris reizes, bet tikai sasveicināšanās un pāris vārdi. Mamma toties forša un to pazīstu, bet arī normas robežās - sasviecināmies, papļāpājam kā klājas, šo to parunājam par jaunumiem, kultūru, bet nav tā, ka esam labākās draudzenes.
Pirms gada notika traģēdija, kad tētis mājās ar sirdi nomira. Bijām visi mājās, es saucu ātros, sagaidīju viņus un viss pārējais. Tikmēr man pienāca puiša omīte un tiešā tekstā pateica, lai es te vairs savu kāju nespertu, ka esmu staigule, mauka, piegulētāja un nekam nederīga. Lai vācos. :-O Nevis tā, ka varētu domāt, ka viņa satrakojusies no tā šoka, bet pavisam mierīgi pienāca klāt un šitā pateica. Vienīgā reize, kad esam bijušas vienā istabā divas vien. Es pirms tam biju tikai iepazīstināta ar viņu, jo viņi tur parādās reti.
Tagad ir situācija, kad man viņi drīz būs visi jāsatiek, visa ģimene. Puisis gan jau man ir teicis, ka es vecvecākiem nepatīku, bet tas nekas - viņi esot veci un tādu domāšanu mainīt nevar.
Bet es jūtos ļoti nekomfortabli. Puisis, protams, nezina par to reizi ar vecmāmiņu, negribu viņam teikt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk uzpeld tas, ka es ar viņa ģimeni nekomunicējot pietiekami. Nav tā, ka to daru speciāli, es vienkārši jūtos ļoti nekomfortabli un galīgi apklustu, kad esmu ar viņiem kādā pasākumā. Nav tomēr patīkama sajūta.
Vai man pateikt puisim kā es patiesībā jūtos un kāpēc tāda kļūstu, kad tuvumā parādās viņa vecvecāki? Es negribēju to visu laiku teikt, jo baidos, ka viņu tas sāpinātu, bet viņš tagad jau pārāk bieži sāk pieļaut iespēju, ka es vienkārši negribu ar viņiem komunicēt, jo kautrējos. :'-(
87
