Es sevi pēdējā laikā nesaprotu, bet pārāk bieži galvā iezogas viens tarakāns, kas tirdīt tirda. Noteikti pabojāšu savu tā jau necilo reputāciju, bet man to vienkārši ir kaut kur jāizliek :D
Parasti es tiešām neesmu no tām skaudīgākajām personām, no sirds priecājos par citu laimi, sasniegumiem :) Bet tagad man skaudība mijas ar nicinājumu.. kaut kāds trakums iekšā sēž.
Pēdējā laikā tracina cilvēki, kuriem ir dots daudz un pārāk daudz, kuriem pārāk ļoti ir paveicies un veicas, kuri kā siltumnīcas vidē auguši par nevainojamiem, visiem standartiem atbilstošiem 1. šķiras tomātiņiem. ;-)
Kuriem ir dota harmoniska vide, šarms, laba veselība, mīloši vecāki, pārticība jau no bērna kājas, ass prāts, harizma, humora izjūta, mīlošs cilvēks pie sāna, dabisks skaistums..utt.
Tajā brīdī man skauž, ka man tas viss nenāk tā dabiski, pēc visa ir jātiecas. Bet dažiem tas ir nokritis no gaisa.
Un pat tad vēl atļaujas čīkstēt, ka kaut kas nav tā.. Tajā brīdī man gribas kliegt un uzsprāgt no dusmām un netaisnības sajūtas...
Es pat nezinu, kāpēc to te rakstu. Laikam, sanāk tāda kā maza, virtuāla grēksūdze. (s) (t)