Varbūt sakritība, varbūt mazliet izklausīsies pēc šizo, bet mana pieredze šāda - man bija diezgan traumējošas attiecības ar draugu, sapratu, ka īsti vairs nevaru emocionāli to visu pavilkt, bet biju iemīlējusies kā vājprātīga. Bija kādā lietaina piektdiena, stāvēju darbā pie loga, kārtējo reizi bimbāju kā bērns un domās runājos ar Dievu/Visumu/Augstākiem spēkiem, sauciet, kā gribat. Un es domās teicu - nu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, dod man kādu zīmi, kas palīdzētu saprast, vai situācija uzlabosies vai man ar steigu no šī cilvēka jāšķiras! Un, lūdzu, saki to pietiekami skaļi, lai es sadzirdētu un saprastu. Tā es kādu pusstundu laikam nostāvēju, izmisīgi lūdzoties pelēkām debesīm, lai dod kādu skaidri saprotamu zīmi. Nākamās nedēļas otrdienā es pavisam negaidīti uzzināju, ka draugs mani ir krāpis. Tikai pēc nedēļu ilgiem asaru plūdiem es sapratu, ka es taču pati biju lūgusies, lai saka skaļi un nepārprotami...