Nopietni par nopietno.Tēviem.

Pirmkārt, es neuzskatu, ka ar tēvu vajadzētu čalot par privātām lietām+skriet, ja ir skumji.
Otkārt, arī man mamma itin bieži ir teikusi, ka raksturā esmu līdzīga tēvam. Es ar viņu kopā jau ļoti sen nedzīvoju, ja vēlos satikt, tad ir jāpierakstās pie sekretāres un jāsēž rindā. Es nevaru būt vāja un skriet pie viņa katru reizi, kad to vēlos, taču zinu, ka tad, ja man kādreiz būtu nepieciešama viņa palīdzība, tēvs izdarītu neiespējamo. Viņš mani mīl, ar šo apziņu pietiek gan brīžos, kad vēlos, lai mani apskauj, gan tad, kad šķiet, ka citiem tēvi līdzās ir biežāk.

Nav attiecību. Ik pa laikam iedomājos,ka vajadzētu rast piedošanu sirdī,lai pašai būtu vieglāk, jo no domas vien par viņu, man kļūst nelabi. Bet nevaru.

Man ar manu tēvu ir super-vienāds raksturs, domu gājiens un, kā Tu rakstīji, esam gadrīz kā 2 ūdens lāses.
Vienmēr esmu viņam uzticējusies vairāk nekā mammai, mums ar viņu ir superīgs kontakts, vienmēr varam par visu parunāt, vienmēr viņam varu savus noslēpumus uzticēt. Pavadam daudz kopā laiku, smejamies līdz asarām, vienmēr ir par ko parunāt. Mans tēvs ir ideāls ģimenes cilvēks, perfekcionists(kas man ļoti patīk), gudrs un uzticams. Varu skriet pēc padoma jebkurā diennakts laikā.
Vārdusakot, mans tēvs ir ideāls, tiešām. Ļoti viņu mīlu un nekad nepārstāšu mīlēt. :%27-( :-)

Praktiski lielākajai daļai, ko rakstīji, varētu parakstīties apakšā.
Man visu laiku likās, ka esam pārāk dažādi, bet laikam jau mammai taisnība- esam pārāk līdzīgi. Abiem ļoti smags raksturs, baigās personības un tādēļ sarunas mums reti, kad raisās normālā veidā kā citiem. Regulāra iebilšana, strīdēšanās, augsti toņi, bet nu..nav tik traki. Vnk pieņemu, ka tas tā ir un viss. Un jā, zinu, ka, ja vajag, tad viņš manā labā izdarīs ļoti daudz.

Kā pasveši cilvēki.
jua 20 gadus dzīvojam atsevišķi, aizbraucu pie viņa 5 min parunāties tikai pieklajības pēc...
un tas vairs nemainīsies, pēkšņi nekad vairs nekļūsim par lao tēvu un meitu. bet vairāk mani tagad uztrauca, kas mani pie altāra vedīs :)

Daudz ko atdotu/būtu atdevusi, lai laikā, kad man to visvairāk vajadzēja, man blakus būtu bijis Tēvs ar lielo burtu. Un tam diemžēl ir nopietnas sekas manā dzīvē. Tiesa, patēva ietekmē izkristalizējās divas manas lielākās kaislības, viena no kurām pat pārauga profesijā, bet tik un tā ar to nepietika.

pipar, zin,es ar tieši par to altāru aizdomājos :-D
Bet man ir kolosāls brālis (l) nu labi divi, bet ar to vienu mums labāk saskan :-)
Tev brālēnu nav?

man nav ne brāļu, ne brālēnu, ne vectēvu :(

A mamma? Tas ar nav slikts variants.

Es arī gribētu zināt, kā ir tad, kad var atbildēt uz pēdējās rindkopas jautājumiem. Manas attiecības ir uz "Labdien" un "Jūs" esmu ar to samierinājusies, ko nu vairs! :-)

būtu gatava atdot visu kas man ir, lai kāds man atgrieztu tēti... :-( pietrūkst.. vienmēr biju viņa mīlule... zināju, ka varu paļauties un viņš izdarīs visu dēļ manis... :'-(

Man ar tēvu ir labas attiecības. Labākas nekā ar mammu. Viņš mani saprot un palīdz. Esmu totāla tēva meita. (l)

Kad bija pusaudža gadi, tad kko spurojos pretī un bija nesaprašanās, bet visu bērnību, kā arī tagad, kad esmu nu jau liela un izaugusi ir labas attiecības

Mums vienmēr ir bijis par ko runāt, it īpaši tagad, kad viņam ir jauna ģimene un man ir satriecoši, superīga māsiņa, manuprāt, tas mūs vēl vairāk ir satuvinājis!

Mans tētis ir gados jauns, tādēļ brīvi varu runāt par draugu, par kopīgiem vaļaspriekiem, kas viņus saista, par ballītēm, draudzenēm un tādā garā. Zinu, ka jau kopš bērnības draudzenes man apskaudušas par tēti, jo viņš ir prikolīgs, draudzīgs, lai arī kā visiem ir savi mīnusi, man viņš ir pats labākais, lai arī daudz kam ir nācies iet cauri :-)

Patiesībā lasīju Tavu tekstu, un lieliski sapratu Tavas izjūtas. Man arī tā ir bijis. Laikam trakajos pusaudžu gados. Mūsu sarunas bija tikai augstos toņos, brīžiem sēdējām klusumā. Nepatīkami atcerēties. Bet kad izvācos kkas mainījās. Vecāki pieņēma, ka man tagad ir sava dzīve un viņiem par to vairs nav nekādas teikšanas. Mani lēmumi, mana atbildība. Dzīvojam atsevišķi, satiekamies reti, bet tā pa mīļo. It kā restartējam mūsu attiecības. Bet es saprotu arī viņu - viņa vecāki vispār bija pārākie darbaholiķi dziļos dziļos laukos, viņš nekad nebija saņēmis mīļu vārdu vai glāstu, kā gan viņš to var sniegt citiem.. Bet mēs mācamies, un sanāk :)

Jā,uz visiem jautājumiem atbilde ir -jā,tikai par privātām lietām ne-varētu stāstīt,varu viņam uzticēties,bet pati tieku galā,nav vajadzības stāstīt.
Esmu tēta meita,vaibstos līdzīgāka viņam nekā mammai,mums ir kolosālas attiecības un varu gan samīļot,gan kaut katru dienu pateikt,ka mīlu.

Nūū... man ne mamma, ne tētis nav nekādi tuvie. Bērnībā nebija tā mīļuma, bija tāda izteikta hierarhija, ka viņi ir sponsori un gala vārda noteicēji un es esmu bērns.. tad nu tagad dodu pretī to pašu. Manā situācijā man tieši jocīgi liktos draudzība ar vecākiem... Nespēju sevi tādā modelī iedomāties. |-)

nezinu, kā es varētu raksturot.. ir neitrālas, bet nav daudz par ko runāt. ir bieži tie klusuma brīži. šad tad asāku vārdu apmaiņas.. viss tā pa vidu!

laikam vairāk esmu tēta meita. mums nekad nav bijušas tādas utji putji attiecības, bet tādas čomiskās. tētis man ir autoritāte un zinu, ka manā labā izdarīs neiespējamo. un no viņa es varētu mācīties tik daudz, kaut gan apzinos, ka jau tagad esmu kopija raksturā, tikai man drusciņ trūkst to labo īpašību :D :)

Manas attiecības ar tēvu pasliktinājās pēc tā, kad pametu sporta veidu, kurā viņš mani var teikt iegrūda bērnībā. Ilgus gadus trenējos, bet tad ap 15 sapratu,ka negribu to vairs un + traumas parādījās un laikam citas intereses. Pēc tā manas attiecības ar tēvu kļuva pavisam vēsas. Skolas laikā strīdi, nesaprašanās, mājas aresti. Mamma vnm mani aiztāvēja, deļ tā strīdējās viņi savā starpā. Cik reižu esmu raudājusi savā istabā un domājusi, cik ļoti es ienīstu to cilvēku. Tā tas turpinājās apmēram līdz 20 gadiem. Protams nebija tā, ka mēs strīdējamies visu laiku, bija arī labi brīži, kad viss bija it kā kārtībā, bet tad pēc klusuma nāca vētra un atkal asaras. Vienu labu brīdi, kad tas viss bija tā apnicis, ka nolēmu vnk. dzīvot atsevišķi, un ne vnk atsevišķi, bet pat citā valstī.
Tagad vēl joprojām jau 3. gadu dzīvoju ārzemēs un atbraucot mājās pie vecākiem ir tā, ka ar tēvu nav īsti par ko runāt, ir tie "stulbie" klusuma brīži... Bet zinu, ka dziļi sirdī, lai arī kāds dzelzs cilvēks viņš nebūtu, viņš vienalga mīl mani, neskatoties ne uz ko.
Varbūt visam tam iemesls ir viņa paša bērnība, jo viņa tēvs izturējās pret viņu ļoti skarbi. Tagad viņiem nav īpaši labas attiecības.
Anyway vecākus neizvēlās, viņi ir mums tādi kādi ir. Un jāmāk gan piedot, gan saprast, gan mīlēt, jo viņi nedzīvo mūžīgi.

Ir mankind un ir womankind(ka viena rakstitaja te sevi deve) - gandriz ka dazadas sugas.