Čau :) Esmu kopā ar savu draugu vairāk kā divus gadus. Pazīstu arī viņa vecākus. Un problēma sākas tieši tur. Viņš ir ļoti gudrs, burvīgs vīrietis. Iepazīstot viņa vecākus, pat nav iespējams saprast, no kurienes viņš tāds (interesējās par politiku, pasaulē notiekošo, lietišķo etiķeti, ekonomiku un visām citām gudrajām un inteliģentajām lietām) , jo nevienam no vecākiem nav pat augstākās izglītības.
Lieta, kas mani šajās attiecībās kaitina, ir viņa māte. Viņa viņam var zvanīt 5 reizes dienā , kaut arī abi tikušies gan no rīta, gan vakarā tiksies (dzīvojam vēl pagaidām mēs katrs pie saviem vecākiem).
Esam pazīstamas jau sen (ņemot vērā to, cik ilgi esam, pazīstamas esam jau gadus divus) , bet ne reizi neesmu izjutusi to, ka patiktu viņai. Drīzāk jūtu greizsirdību. Un mani tas tracina. Mani tracina tas, ka viņa viņu visu laiku sauc mīļvārdiņos un viņai visu laiku kaut ko vajag no viņa. Viņš ir pieaudzis vīrietis un viņam ir sava sieviete, bet viņa joprojām nevar nomierināties.
Viņai jau ir divi vecāki bērni, bet pret tiem viņa tā neizturas.
Kas ir pie vainas? Kāpēc nejūtu, ka patiktu viņai, kaut arī vienmēr esmu smaidīga un jauka? Ir pat reizes, kad, aiznesot kādu šokolādi (ejot ciemos) , viņa liek man justies tā, it kā es esot likusi domāt, ka viņiem mājās nav ko ēst.
Es mīlu savu vīrieti, bet viņas dēļ mums sanāk tik dikti kašķēties.
Aaaaaaaaaaa!
66
