Vai arī tev ir gadījies totāli neveiksmīgs randiņš?

Man bija gadi 14. Protams, es sev likos pietiekami veca. Tajaa laika klausijos hip hopu kaa nenormala. Neatceros kaa bet saku sarakstiities ar puisi, kurs bija lidzigaas interesees. Tachu- bez profila bildes. Bet likaas tik loti sakarigs cilveks, plus ar lidzigam intereseem. Domaju, ka jasatiekas. Gaidiju, gaidiju vinu, lidz ieradas puisis kaadu vispar nebiju iztelejusies. Resns, kartigs gansteris ar pliku pleshku. MEginaju neizradit sashutumu. Pec 1 min pievienojas vina draugs, kas bija puslidz normals. Vispar nesapratu sho visu. Sakam staigaties un vienkarsi pec 20 minushu ieshanas es isti neapstajoties, pagriezos uz citu puisi, sakot ka man diemzhel ir jabrauc majaas. Burtiski-aizbeegu!

Iepazinos ar vīrieti naktsklubā. Man viss tika izmaksāts, bija priekšstats, ka vīrietis ir turīgs un patstāvīgs.

Mums bija 3 randiņi.

1. reizē uz randiņu vīrietis atbrauca pie manis ar LIELO PASAŽIERU AUTOBUSU.

2.reizē - ar velosipēdu, pēc kā aicināja iet pastaigāties gar ezera krastu, kur bija daudz asmeņainu akmeņu, zaru, drātis, stikli, pēc kā manas jaunās kurpes bija izmetamas.

3.reizē - aicināja pašai braukt ar tramvaju uz viņa darba vietu.

Beigās sapratu, ka visi randiņi ir bijuši zem katras kritikas un no tā vīrieša vnk sāku bēgt.

***

Bija vēl viens izgāzies randiņš. Vīrietis arīdzan tika iepazīts naktsklubā. Priekšstats ļoti labs.
Sarunājām nākamajā dienā tikties - viņš man rakstīja, ka esot iekurinājis krāsni mājās un cepšot pīrādziņus, aicināja mani paciemoties. Teica, ka strādā par ārstu.
Nu un es nodomāju, ka OHO, turīgs gudrs vīrietis un piekritu randiņam. Es ļoti saposos, biju tiešām centusies. Atbrauca vīrietis - izeju ārā, viņš stāv treniņtērpā un šļopkās ar basām kājām. Bija ziema.
Braucām mājās, pateica, ka veikalā jāieiet jānopērk kkādi produkti pīrādziņiem. Gāju pa veikalu un no kauna nezināju, kur acis likt, jo gāju kopā ar viņu. Nemitīgi man viņš pārjautaja, vai man nav neērti ar viņu būt kopā. Teicu , ka nē - meloju. Aizbraucām mājās. Izrādās, ka viņš dzīvo pussabrukušā mājiņā, kopa ar māmiņu , kura cep pīrādziņus un dēliņam uz istabu tikai tos pienes. Atnesa viņa mamma lielu šķīvi ar pīrāgiem. Viņš mani cienā, es 1 paņemu, pasaku paldies, viņš saka - ņem vēl vienu, savādāku, es paņemu. Viņš tāds - ko Tu ar tik vien - ņem vēl. :D:D:D Man jau rokas pilnas un nav kur likt. Un tā mēs skatījāmies filmu. Kamēr viņš bizoja pēc vēl un vēl pīrādziņiem, es filmu patinu uz priekšu, lai ātrāk viņa beigtos un ātrāk tiktu prom. Ja būtu bijusi vasara un zinātu ceļu uz mājām, būtu lekusi āra pa logu un bēgusi.

Ehh, lai vai kā - vismaz ir ko atcerēties.! :-)

Pirms 2 gadiem braucot mājās iepazinos ar puisi no Irākas. Protams, viņš mani uzaicināja facebook.com draudzēties. Nodomāju, ok, lai ir. Pēc kāda laika man sāka rakstīt viņa draugs. Pēc bildēm izskatījās ļoti simpātisks, labi ģērbts, kopts. Un sarunas internetā arī vedās ļoti raisi. Kādu dienu viņš mani uzaicināja satikties un iedzert kafiju. Pec tam jau izdomāšot, kā pavadīt dienu. Nodomāju, ok, kas neriskē- nedzer šampanieti. Domāts - darīts. Nepārspīlēju kādas 4 stundas pavadīju pie spoguļa. Pec tam aizbraucu uz centru un satikos ar puisi. Izskatījās viņš tiešām labi. Nopriecājos, un devāmies dzert kafiju. pirmās 30 minūtes bija superīgas. Pēc tam viņš sāka rādīt man fotografijas, kur viņš ir kopā ar draugiem un tad, es ieraudzīju bildi, kurā viņš bučojas ar puisi. Protams, apstūlbu sākuma, bet tad pajautaju, vai tā bija spēlevai kadas derības. Viņš nemulsinoties atbildēja:"Nē, tas ir mans puisis. " Protams, es pārjautāju, kā puisis? un viņš mierīgi atbildēja- esmu gejs. un tad es iedomājos, nju protams, nekas jau nevar būt ideāli. Veltīgi es te krāsojos. Cerēju, es te uz princi baltā zirgā. Vēlāk viņš piedāvāja aiziet uz karuseļiem, par ko es neiebildu. Domaju, ja jau netiek puisis, vismaz izbaudīšu dienu. Diena būtu izdevusies, ja kāds bērns nebūtu uzvēmis man virsū. Nju līdz ar to ne man puisis tika, ne izpriecas. kaut gan tagad tas puisis ir mans labākais draugs un es viņam stāstu visus savus noslēpumus un viņš man savējos. ta ka beigās, pēc kāda laika, esmu tikai ieguvēja no iepazīšanās internetā.

Randiņš/katastrofa, kas pielika treknu punktu jebkādai ticībai "aklajiem randiņiem". Pavisam jau pa aklo nebija - ar puisi internetā mazliet sarakstījāmies, papļāpājām. Sākumā mazliet mulsināja - kādēļ puisis savu bildi neliek draugiem.lv? Nospļāvos un aizmirsu.
Kādā reizē sarunājām beidzot satikties - kā jau piesardzīga būtne,izvēlējos cilvēkiem pārbāztu vietu - autoostu. Interesanti palika, kad puisis pateica,ka nevis man jāatrod viņš, bet viņš atradīšot mani. Ok - mazliet samulsusi gaidu 10 minūtes, tad piezvanu un pajautāju,kur tad šis palicis - atbildi izdzirdu sev aiz muguras - apcērtos riņķī un man pretī skatās puisis, kas nu galīgi nestāv blakus manam iedomu uzburtajam tēlam - tāds tieviņš, greiziem zobiem un mazliet imbecilu smaidiņu.
Saņemu sevi rokās un stīvi pasmaidu - bēgt jau vairs nebija kur. Tobrīd domās nolamāju mammu,ka viņa mani tik pieklājīgu izaudzinājusi.
Kā pirmo pasākumu randiņa gaitā puika piedāvā aiziet uz Čilli Picu - kas tad tur liels var notikt? Maltītes laikā sarunājoties sapratu,ka virtuālais imidžs,ko Misters Lieliskais sev bija izveidojis, galīgi nav pat tuvu realitātei. Viens pēc otra līda laukā sekli jociņi. Tobrīd sāku ilgoties pēc svaiga gaisa - par brīnumu Sandis piedāvāja braukt uz Zoo. Man pirmā doma prātā bija :"Gribi mājās jau?" Skaļi gan to nepateicu. Aizbraucām - tieši laikā uz kārtīgu lietusgāzi. Izmirku līdz ādai un mans meikaps vairāk atgādināja pandu lāci. Tad tramvajā kratījāmies atpakaļ uz centru, kur Sandis piedāvāja iedzert tēju kādā no Origo kafejnīcām. Kad neveiklie dialogi un acīmredzamā nesaprašanās šķietami vairs nevarēja sasniegt dziļākas un tumšākas dzīles, notika neticamais. Brīdī, kad izņēmu telefonu,lai paskatītos, cik pulkstenis, Sandis izspēra laukā: "Negribi vēl vienu telefonu?" Un nolika man priekšā savējo. Es apstulbu, blenzu uz telefonu ar tādu skatienu, it kā tam būtu izauguši tarakāna taustekļi un kājeles. Lēnām iztaisnojos krēslā, paņēmu somiņu, piecēlos un aizgāju.
Lieki piebilst,ka Sandi vairs nekad nesatiku.