Ar šādu dzīves niansi saskarās visi, kuri bīda savu (vienalga- kādu) lietus uz priekšu. Šo rindu autors pie tagadējās domas pirmo reizi nonāca pirms gadiem, kad kādā atbildīgā amatā nācās būt rūpnīcas inženieru – tehniskajā kvalitātē. Tostarp manos pienākumos ietilpa pieskatīt, kā saka, jaunas ražošanas līnijas uzstādīsanu. Un...
... paradokss paliek paradokss. Pat tad, ja pie montēšanas strikti ievērojam visas instrukcijas un priekšrakstus, ar pirmo pogas piespiedienu šī iekārta nepalaidās. Stāvēja un viss. Nācās izsaukt gan parstāvju no piegadātāja, gan pašu spēkiem regulējām un (rūpnīcas žargonā) “mīcījām”, kamēr mašīna beidzot palaidās un deva vajadzīgās sagataves, kas bija nepieciešanas tālākai apstrādei.
Ko es še gribeju sacīt? Jā, arī ideju- pirms palaižu to tautās, nākas apgrozīt un pagrozīt, “izmīcīt” un izlocīt, pirms tā nostrādā kā ideja.
Tepat dienasgrāmatā ne reizi esmu teicis- viss nozīmīgais rodas caur sviedriem un grūtībām. Un tieši grūtības ir tās, kas ne-darītājus atsijā no darītājiem. Vēl viens teiciens ir atmiņā: “kas nāk ar grūtībām, tas nāk uz palikšanu”.
Vienmēr Balva gaida censoņus, kuri zina vēl kādu teicienu: “viss būs, tikai jāpagaida”. Un- no savas puses piebilstu: ka šī “gaidīšana” nav tikai tāda vienkārša gaidīšana, bet gan rosīšanās savā virzienā. Un balva (par kādu esam gari sapņojuši) atnāks, jo censoņi vienmēr tur Augšā tiek apbalvoti. Radot tādu notikumu virteni, kas ir kā “nesakarīgi” noved pie gaidāmā rezultāta.
Kā gan savādāk!?
