Šobrīd esmu šķiršanās procesā ar savu 2 gadus kopā pavadīto draugu.
Es biju šķiršanās ierosinātāja, jo, pēc viena gada kopdzīves, nokrita rozā brilles. Sāku redzēt, ka viņš ir slinks un pat mudinot sportot kopā, viņš to nevēlas darīt. Visu laika sola laimīgu dzīvi un mainīt savu "no emotion" attieksmi, bet tie ir tikai vārdi. Centos visādi pa labam runāt ar viņu, bet nekā.
Attiecību sākums arī nebija spožš. Viņš sāka strādāt garo maiņu darbu un lai pabūtu kopā laika vispār nebija. Tas turpinājās vairāk kā gadu. Pieradu būt viena.
Ar vecākiem arī nevarēju rast kontaktu, jo viņi ir gudri un es tāda maza. Centos ļoti, man pašai ļoti gribējās labas attiecības, bet viņi uzskatīja sevi par augstāku slāni.
Tagad, esot prom no viņa, nevaru saprast vai daru pareizi. Kad esmu mājās saprotu atkal, ka gribu prom. Vai tas pieradums vai es pati nesaprotu ko gribu?
Zinu, ka abiem būs labāk šķirties, lai es "nebubinātu" un viņš nebūtu drūms tā dēļ.
Bet tomēr, kaut kas sirdi žņaudz.
Ar cieņu,
Fluffy
