Bezmiegs - patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimtes vārds un vienkārši briesmīgs vārds. Vārds, kas izved no pacietības manus tuviniekus, kam grūti aptvert, kā var "vienkārši neaiziet gulēt trīs dienas pēc kārtas". Nu, tāpat kā pēc tam dienu nogulēt kā suslikam. Laikam jau tikai līdzīgi insomniaki spējīgi izprast šo 21. gadsimta sērgu, ar ko es sirgstu jau kopš sāku iet skolā. Vienu tādu man reiz gadījies sastapt.
Džošs (vārds nav mainīts, jo viņš tāpat nesaprot latviešu valodu) bija manas draudzenes nu jau bijušā vīra draugs, kurš izrādīja neveselīgu interesi par mani un maniem dotumiem. Viņš bija anglis, tāpat kā manas draudzenes vīrs, tikai atšķirībā no viņa, Džošs bija stipri padīvains, kaut arī nenoliedzami inteliģents. Viņš ir vienīgais anglis līdz šim, ar kuru koķetējot facebook sarakstēs, man ir nācies izmantot pakalpojumu Google Translate, un arī tad ne vienmēr es līdz galam izpratu, ko viņš vēlējies man pateikt. Nu, piemēram, tā vietā, lai vienkārši pateiktu man, ka esmu viņu nošarmējusi, saņēmu šādu ziņu: "You are also indulgingly interesting, I find you to require an epithet for common nomenclature does you no justice. An enigma like no other." Šī ziņa pilnā apmērā (šis ir tikai fragments) satur pāris vārdus, kuru nozīmi es līdz šai baltai dienai neesmu izpratusi.
Kāpēc es to stāstu? Jo jau pirmajās tikšanās reizēs, kas bija, kā likums, mājas ballītes, kas ievilkās līdz pat 3 dienām, pie mūsu kopējiem draugiem, es pamanīju, ka šis cilvēks slimo ar miega traucējumiem. Visi gulēja kaut kādā brīdī, reizēm pat es, bet es ne reizi nemanīju un arī nedzirdēju, ka viņš būtu gulējis. Protams, arī Džošs kādreiz gulēja, vismaz es pieņemu, jo es pamanīju kādu interesantu sakarību. Kad viņš ieradās uz pasēdēšanām, viņš bija lielisks, patīkams cilvēks, tomēr jau pēc dienas bez miega, viņam vairs nebija nepieciešams alkohols, lai viņš kļūtu nepatīkams, bravūrīgs un no skata reizēm vājprātīgs.
Atceroties to visu, es sāku domāt - vai es esmu tāda pati? Protams, problēmas ar miegu ietekmē manu garastāvokli un galvenokārt jau pacietības mēru, tomēr es labprāt nesauktu sevi par jukušu. Tiesa gan - kurš jukušais sevi sauc par jukušu?
Lai nu kā - es beidzot esmu sākusi rīkoties. Divas balderjāņa tabletes, kas man jādzer vakaros kamēr gaidu savu kārtu pie neirologa, kurš, cerams, man neieteiks labāk vērsties pie psihiatra, gan neko daudz man nelīdz. Tāpat arī nelīdz atteikšanās no kofeīna, dienas plānošana (par kādu plānošanu var runāt ar 1,5 gadu vecu bērnu?) un noteikti man nelīdz apziņa, ka nakts patlaban ir vienīgais laiks, kad es varu darīt to, ko es gribu un neviens mani netraucēs. Ja vēlos būt godīga pret sevi un apkārtējiem, man jāatzīst, ka es esmu pieradusi pie šī "me-time" un es neesmu droša, vai esmu gatava no tā atteikties miega dēļ, kaut gan reizēm es apskaužu tos, kas var vienkārši apgulties un iemigt pēc pieprasījuma. Kāds būs šīs situācijas risinājums, man nav ne jausmas, jo man tik sasodīti ļoti patīk naktīs spēlēt Scarabble sejas grāmatā un klausīties Beyonce kamēr lakoju sev nagus, ko ir grūti izdarīt pa dienu, jo:
a) visiem besī Beyonce;
b) visiem besī, kā smird nagu lakas;
c) visiem besī, ka es pa dienu sēžu pie datora.
Tāpat kā stāstā par Džošu, pagaidām es vēl nemanu, ka šī problēma ietekmētu manu spriestspēju un prāta gaišumu, tomēr es saprotu, ka to derētu atrisināt, pirms tas sāk ietekmēt manu spriestspēju, jo pirmās izmaiņas uzvedībā es pamanu jau tagad. Jācer, ka rinda pie neirologa pienāks ātrāk.
