Šodien nolēmu doties nelielā pastaigā. Viena. Jo vīrs guļ pēc vakardienas ballītes un nav pamodināms.
Pastaigā vienmēr sāk rosīties domas. Jautājumi sev. Kaut kādi pārmetumi.
Sapratu, ka ir kārtējā nedēļas nogale, ko pavadu mājās.
Es neesmu mājās sēdētāja, man patīk doties laukā, apmeklēt pasākumus, pastaigāties, redzēt kaut ko jaunu. Bet kā man darīt to, kas patīk, ja otrs cilvēks pazīst tikai datoru, tv, spēlītes un mūžīgi bubina, ka negrib neko darīt?
Mēs nekad savos kopā būšanas 7 gados neesam kopā devušies ceļojumā. Mēs nekad nebraucam nekur,nekad neapmeklējam pasākumus. 7 gadi. Un es jūtu, ka man tik daudz kā trūkst.
Es sāku domāt, ka mums nav nākotnes. Jo man nepatīk vākt visos stūros samestas smirdīgas zeķes. Jo man nepatīk, ka mājās pēc tusiņiem viss ir piekrāmēts ar alus pudelēm. Man nepatīk viņa draugi, kas mani acīm redzami neciena. Man nepatīk pārnākt mājās no darba un ieraudzīt viņu piedzērušu kopā ar čaļiem sēžam pie PC. Es varētu turpināt ilgi... Ar ierasto neapmierinātu sieviešu sarakstu- viņš manī neklausās, viņam viss vienalga utt. Bet ne jau par to man te būtu jāsūdzas.
Es tikai gribu kaut ko savādāku. Es centos. Bet nu mani spēki ir galā. Vai būtu grēks nolemt- viss, es esmu pelnījusi ko labāku?
Es augu. Gribu attīstīties. Visu laiku esmu kustībā. Biznesa idejas, skola, kursi, darbs, paaugstinājums utt.
Viņam- darbs,draugi,darbs,draugi, draugi un alus, daudz alus.
Hmmm... Esmu nogurusi.
