Saka, ka vislabākais esot tīrs lūzums. Laikam jau viņiem taisnība, tiem, kas tā saka. Droši vien viņi zina. Bet es nekad neklausos tajos, kas man kaut ko saka. Laikam tas ir mans lielākais spēks un vājība vienlaikus. Man it kā ir veselīga attieksme pret sevi un apkārt notiekošo. Ikdienā es nemaz tā neskumstu. Bet šodien es atkal klausos nolādēto dziesmu un ieelpoju smaržu, kas iesūkusies manā džemperī.
Ja godīgi, tad nezinu, vai tas tiešām notika. Tik pat labi varēju to nosapņot. Tik pat labi tās varēja būt senas atmiņas no iepriekšējās dzīves. Bet nē. Iepriekšējā dzīvē man nebija blakus gulētāja. Nebija nakts vidus un es neizlavījos no savas gultas klusiņām, klusiņām. Tā, lai neviens nepamanītu. Es neaizgāju līdz benzīntankam. Un es, nervozi pīpēdama, tur negaidīju melnu mašīnu. Tas nebija tajā dzīvē. Es to visu dariju šajā.
Es pat nezinu, kas man lika riskēt ar visu. Varbūt tieši risks. Varbūt es gribēju, lai mani pieķer lavāmies prom no mājas vienos naktī? Jā, gribēju. Un joprojām gribu. Es gribu skaistu dzīvi, bet man neizdodas to iegūt. Es gribu krāsas dzīvē, bet man ir tikai divas. Paldies Dievam, es to izdarīju - savādāk es atkal būtu iekritusi solījumu, žēluma un ērtuma atvarā.
Iekāpu mašīnā un dzirdēju: "Čau, rižā!" Es tik vieglprātīgi smējos. Telefons aizmirsās kabatā un es sēdēju mašīnā trīs stundas. Un runāju. Un klausījos. Un smējos. Tās lietas, ko biju atmetusi kā nevajadzīgas. Kāds mani pārliecināja, ka bez tām var iztikt, iedomājieties? Ka tās jāupurē augstāka labuma vardā. Un es tā arī darīju. Uzturēju mākslīgu smaidu, mākslīgu jautrību. Izlikos, ka viss ir lieliski. Es pat mācījos braukt ar mašīnu. Bet tas viss sabuka, kad iekāpu viņa mašīnā.
Nedaudz jūtos kā mazohiste. Es laužu savu lūzumu atkal un atkal. Pagājuši jau vairāk kā trīs gadi kopš mēs iepazināmies. Atceros žiguli. Žigulis nu ir mana mīļākā mašīna. Atceros mūžīgos Latvijas ceļus. Viemēr mašīnā, vienmēr braucām. Bučojāmies, kad lukoforos dega sarkanā gaisma. Viņš mēdza speciāli braukt lēnāk, lai sarkanā gaisma degtu viemēr, kad piebraucam pie luksofora. Un es uz viņu skatījos un viņš man likās kā izdomāts.
Joprojām viņš ir gatavs nakts vidū braukt 60 km pa zemes ceļu, lai mani satiktu. Un es esmu gatava izlavīties no mājas. Un katreiz, kad viņš aizbrauc mājās, man sāp. Zinu, ka tam mīlasstāstam nebūs laimīgu beigu. Es viņu nesaprotu. Viņš ir mans Ešlijs Vilkss. Bet katreiz, kad man sāp, es jūtos dzīva.
Viņš mēdz teikt: "Tu esi īsta." Lai ko tas nozīmētu.
Viņš nav īsts. Vismaz ne man.
