Šorīt kā zibens ķerta sapratu to, ko vakar man draudzene teica par sevi - ka viņai ir stipra sajūta, kad būs stāvoklī, tad pirmā būs meitiņa. Viņai šobrīd nav ne drauga, ne domas par precībām un bērniem, bet gadi jau mazliet spiež. Un es vakar it kā sapratu, kas tā ir par sajūtu zināt kādu lietu, kuru tu nevari izskaidrot par savu nāktni, bet zināt, vismaz sajust ļoti droši. Un vakar kad viņa dalijās ar šo un uzdeva jautājumu, vai man arī ir bijusi šāda sajūta, man gribējās teikt jā, bet es nekādi nevarēju atcerēties nevienu piemēru, neko, kas atbilstu.
Tad nu šorīt, nezinu vai tas bija pa miegam, kad sajūta atnāca vai pēcpamošanās pirmās domas iespaidā, bet es skaidri sajutu atkal šo sajūtu ar jaunumu savā dzīvē. Precīzāk par savu dzīvi. Es šeit mocos- esmu siltumā, bet ir par aukstu, esmu starp cilvēkiem, bet ne īstajiem, ir viss, bet nav nekā un it kā vajadzētu justies laimīgai, bet gribas uzdot jautājumu, kā tas ir?
Pludmale, zaļi džungļi iekšzemē, saule, dīvainas jūras radības ūdenī un viegls regejs visapkārt, gari plandoši svārki, mati dredos, mirdzošs iedegums un basas kājas. Nav steigas par šodienu, par rītdienu, ir tikai dzīvošana tagad. Pagriežu galvu ar skatu uz savu vīru, kur mēģina iestāstīt mazajam, ka nevajag bakstīt zivi, viņām bail, drīks tās pētīt, bet ne satraukt. Dodos uz salmu būdu pēc kokoūdeņa, lai atsvaidzinātos....
Kadrs no filmas? Sapņošana? Pilnīgs murgs? Bet kā būtu ar īstenību? Kas ir tas, kāpēc nē?
Sāku biežāk un biežāk apsvērt vai dzīve eiropā, vai vispār jebkurā attīstā valstī ir domāta man?
