Sveikas!
Saņēmos padalīties arī ar savu stāstu, diemžēl, ne ar laimīgām beigām!
Draudzenes jubilejā iepazinos ar kādu jauku puisi. Simpātisks, inteliģents, tomēr nekādas lielākas patikšanas nebija, viņu toties ļoti ieinteresēja mana draudzene. Tā kā viņš nebija kārtējais mačo tips, kā mācēju, centos abus savest, tomēr mana draudzene tam visam pielika treknu punktu, pirms viss vēl bija sācies. Te nu laikam sākas šis riebīgais "friendzone" no manas puses - kontakts mums bija diezgan labs, lai iepriekš minētā atgadījuma dēļ sarautu arī mūsu attiecības, tāpēc uzklausiju Viņa bēdu stāstus, devu padomus (tādus kā "būs jau citas meitenes", "nu nebija lemts", "vaina jau varbūt nemaz nav tevī..." un citādas). Tajā brīdī bezmaz vai likās, ka mans pienākums ir viņu atbalstīt, kamēr viņam atkal būs labi. Ja nu tajā posmā no viņa puses nāca kaut mazākā tuvošanās pazīme man, no tās bēgu kā no sērgas, un šķiet, viņš to ļoti labi saprata. Jā, un savu "misiju" arī paveicu. Kad Viņš bija ticis pāri savai bēdu fāzei, un notikums ar manu draudzeni vairs nebija mūsu sarunu temats, es uz šo puisi sāku skatīties pavisam savādāk. Viss, ko viņš darija un kāds viņš bija, mani aizrāva un nojautu, ka Viņš tomēr man nozīmē ko vairāk nekā tikai draugs. Centos sevi piezemēt un nemesties Viņam virsū, bet gaidīt tos mazos signālus, taču šoreiz uz tiem atbildēt. Laiks gāja, kontakts saglabājās, es kļuvu vēl nepacietīgāka - taču signāli nenāca. Un te nu es domāju, ka brīdī, kad es izslēdzu savu "friendzone" pogu, Viņš ieslēdza savējo. Esmu no tām sievietēm, kas uzskata, ka pirmais solis jāsper Viņam, un jā, esmu arī samērā kautrīga, tāpēc visu šo laiku nekādos tiešos vārdos neteicu, ka esmu nopietnākos nolūkos pret Viņu. Jā, un tā pienāca Liktenīgā Sestdiena, kurā sarunājām gatavot sušī. darba dēļ nebijām dzīvē tikušies kādu laiku, pa telefonu nepatīk runāt attiecību tēmas, tāpēc uz šo tikšanos uztvēru kā ilgi gaidīto randiņu, kurā pat es biju gatava beidzot pateikt visu, ko domāju par Mums. Nervozitāti sušī gatavošanas procesā ievēroju gan viņā, gan sevī. Pēc kārtējā piemitinājuma, ka visam jābūt perfektam, es neizturēju un uzsmēju, ka paši taču ēdīsim un man ir vienalga, cik precīzi gurķis izskatīsies blakus lasim. Viņa atbidei es nebiju gatava. Izrādijās, ka mūsu sušī tiek gatavots viesim - meitenei, kas viņam iepatikusies un ir uzaicināta pievienoties. Tajā brīdī man šķita, ka visa pasaule sabrūk zem manām kājām un lielākais tornado griežas manā galvā. Es tikšot stādīta priekšā kā māsīca, lai nerodas pārpratumi. Galvā tajā brīdī griezās simts un viena doma, bet sirdī tāds tukšums. Viņa tālākie vārdi par manu viedokli, kas ir svarīgs viņam man dūrās kā dunči mugurā. Tik liels bija mans aizvainojums un sajūta, ka esmu nodota... Pat neatceros, kā vēl pavadiju 2 stundas kopā ar viņiem pie sušī un tējas.Tās likās tik bezgala garas, bet atmiņā vien melns pleķis un kaklā kamols. Un Viņš, mans labais draugs, bija tik pārņemts ar sevi, ka pat nepamanīja manu sagrāvi.! Vai tomēr izlikās...
Kā jau noprotat, neko par savām jūtām tā arī nepateicu. Ir pagājis neilgs laiks, kamols kāpj kaklā to dienu atceroties, bet laikam saprotu, ka savu vilcienu nokavēju. šis briesmīgais "frendzone" nespēj eksistēt, ja viens ir ieinteresēts uz ko vairāk par to. Uznāk domas, kā būtu, ja būtu jau agrāk rīkojusies savādāk, tomēr laiku atpakaļ nepagriezīsim. Negribu sevi mocīt, uzturot draugu attiecības, jo zinu, ka gribu ko vairāk un dot adekvātus padomus viņam attiecību jomā es nespēšu dot. Arī viņa tuvumā atrasties būs kā sevis mānīšana. Tagad cenšos no Viņa izvairīties, jo ir neliels kauns par sevi, ka nespēju atzīties ātrāk un arī par to, ka negribu, lai manas jūtas sabojā viņa attiecības. Atskatoties redzu, ka mans vilciens ir aizgājis. tagad sirds trīc par to, kas notiks, kad beidzot būs jāstādās patiesībai priekšā un jāsniedz atbilde, kāds iemesls ir tik pēkšņai mūsu attiecību saraušanai no manas puses...
