Šis pirmssvētku laiks ir saspringts un emocionāli smags. Beidzot ir arī ekonomiskā krīze manā mājā, kas uzreiz bojā attiecības visai manai ģimenei, bet par laimi, es esmu prom, dzīvoju citur. Bet vai tas ir par laimi? Brīžos, kad dzīvoklī nerodu mieru, es skrienu mājās un ielienu savā gultā, kas man dod mieru. Tā tas bija arī piektdien, kad ceturtdiena tika pavadīta gaidās satikt savu friends with benifits. Viņš netika, tīri cilvēciski, bet es izliku žulti, ko reāli viņš nebija pelnījis. Nu vismaz ne tik daudz. Kopš tā brīža no viņa ir klusums (tiesa es atvainojos). Pārdzīvoju to visu vēl papildus klāt visām problēmām un klapatām. Šodien man beidzot apskaidrojās prāts. Reiz, kad gulēju viņa skavās es sapratu, ka neesmu ne iemīlējusies, ne mīlu vinu, bet tajā pašā laikā "Nākošā gada vēlmju sarakstā" un savā kolāžā es viņu lieku iekšā! Kāpēc? Es nespēju aizmirst viņa sniegto mīļumu, viņa rūpes un maigumu. Arī viņa trakumu un koķetējošās acis, to sajūtu, ka varu viņam teikt visu. Ar smadzenu daļu saprotu, ka nevajag tā, ka ne es, ne viņš nav gatavs un negrib attiecības, ka negribam viens otru sāpināt, bet tajā pašā laikā manam organizmam viņu vienkārši vajag. Muļķe sirds, prasa mīļumu un to drošības sajūtu. Prasa viņu savā dzīvē, bet vai to prasa prāts? Un vai viss jau nav manis sabojāts?
