Kāpēc tieši tad, kad viss liekas tik fucking awesome, pēkšņi uzrodas kaut kādi pagātnes rēgi. Un šoreiz runa nav par maniem rēgiem, tie mierīgi sēž iespundēti mazā kārbiņā un aprakti zem ķiršu krūma. Runa ir par otrās pusītes rēgiem, kas reizē arī skar arī mani, loģiski. Ir tik stulbi uzzināt kaut ko par viņa pagātni, pie tam ne no viņa paša. Likās jau tā, ka zinu par viņu daudz, bet nē... Un nav jau tā, ka es nespētu to pieņemt, vienkārši ir tik dīvaina sajūta,jo jau tā nācies daudz ko pieņemt un samierināties, bet te babāaac, atkal "jaunumi". Es šo cilvēku mīlu, neprātīgi mīlu, bet mani biedē tas, ka es vēl tik daudz ko nezinu par viņu... Dažreiz pilnīgi bail padomāt, nu kas tad vēl var uzpeldēt... Viņš man ir tik tuvs, bet reizē liekas arī tik svešs. Nezinu. Ir grūti. šodien laikam ir kaitīgi domāt.
