Čau!Es jau atkal pāris mēnešus neesmu neko rakstījusi..Joprojām esam kopā,bet attiecības ir jau sagājušas sviestā,ja tā var teikt.. Kopš februāra līdz kādam 11.septembrim dzīvoja pie mums drauga brālis (īrēja istabu)..-sekss bija pasliktinājies,kļuvis tik rets,ka uz pirkstiem varēja izskaitīt.. pat sāku savai zināšanai fiksēt,cik reizes,kuros datumos mums tas ir... sanāca vidēji 2x nedēļā,itkā jau nav slikts rādītājs, bet nu tās reizes tikai zem segas, tumsā, ātri,ātri,bez skaņas,liekām kustībām,jo aiz sienas viss bija dzirdams..un man tas riebās,ka man ir speciāli jāiet uz guļamistabu,jāgaida konkrēts brīdis,kad mēs to varam darīt..visu kāri uzreiz nosit.. Sākām arī vairāk strīdēties, katrs strīds arvien augstākos toņos,un savas taisnības aizstāvēšana. Esmu nomocījusies ar to,ka jākauc par to,lai aiziet dušā,lai pēc pīpēšanas izmazgā zobus,lai manā klātbūtnē cenšas nepīpēt,man tā smirdoņa riebjas.. Dzīvokli kārtot arī viņam nekad nav laika..ja prasu izejam ārā pastaigāt-arī ir nogurums, miegs, TV vai kas cits labāks.... Kad ir kāds tusiņš mājās pēdējā laikā nekontrolē dzeršanu,piedzerās kā lops, guļ kur pagadās, uz grīdas kā bomzis..man kauns par tādu draugu savu draugu priekšā... un viņa draugu priekšā arī. Kaut gan no viņa pēdējā laikā ir piezīmes,ka mani draugi nemaz nevar braukt pie mums (viņam vienmēr ir attaisnojums,ka viņš bija ieplānojis kautko,bet,ja arī esam vieni mājās,tad tā arī uz dīvāna to pavadam).. ja sarakstos,sazvanos ar draudzeni arī piezīmes,ka es VISIEM visu stāstot...nav jāzin.. bet es nevaru to sāpi turēt sevī..kaut vienam cilvēkam ir tas jāpastāsta,jo citādi es beidzos nost...jo te COSMO padomi dienasgrāmatā ir kā nu kurais..un draudzene pazīst mani,manu draugu-viņa var dot padomus tiešākus,atbilstošākus.. un daudzreiz arī palīdz..pārdomāju,kas un kā..sāpe divreiz mazāka... Viņš sācis strādāt jaunā darbā, kā iziet no mājām ap 7 tā atgriežas tikai ap 20 vakarā..bet PATS izvēlas darba laiku,tāpēc mums sanāca strīds par to,ka es jūtu,ka viņš nav ieinteresēts beigt darbu ātrāk...un braukt uz mājām.. zin,ka gaidu,ilgojos,bet nekā.. vienreiz to pateicu viņam,otreiz...viņš uzreiz saprot to kā kautkādu komandēšanu un domā,ka es nevēlos,lai viņš strādā! Es vēlos,es esmu apmierināta,ka viņam ir labāks darbs,alga...es lepojos ar viņu,viņa panākumiem,bet... es jūtu,ka es esmu pēdējā vietā palikusi... kad es palūdzu,lai beidz darbu ātrāk,tad ir atrunas...bet tajā pašā laikā,kad darbadevējs piedāvā nakts darbus (pa nakti strādā,pa dienu guļ) uz mēnesi,tad viņš vēl pateicis,ka padomās.... es biju šokā! Saku viņam-mēs taču normāli neredzēsimies mēnesi! Viņš man atbild- nekas traks nebūs,tu jau arī strādāji naktsmaiņas...! Es viņam - bet tas bija attiecību sākumā,un tu pats arī braukāji uz nedēļu prom uz citu vietu strādāt,tikāmies brīvdienās... Es tiešām esmu izmisumā, esmu galīgi iekšā sabrukusi.. emocionāli salauzta. Jo jūtu,ka es esmu šajās attiecībās izlikusi visu sevi, visu piecietusi,visu piedevusi-melus,visas nelietības...bet kas man tiek atpakaļ?Ņirgāšanās par mani....pēdējos strīdos esmu teikusi,ka es nevēlos tā dzīvot tālāk,vēlos vīrieti,kas manis dēļ ir gatavs uz visu, palīdzēt,atbalstīt gan priekos,gan bēdās... bet es no sava drauga to nejūtu...kā piemērs-pirms pāris dienām skujot kājas,sagriezos (ātri centos,jo vajadzēja uz tusiņu braukt), atnāku uz istabu,rādu kājas-asiņo kādās 10 vietās,asinis notecējušas... viņš paskatās vienaldzīgi-un skatās TV tālāk.... es,protams,šokā...kas tā par attieksmi.. sākās strīds..viņš uzskaata,ka man nav jāpalīdz...viņš teica,ka tur jau nekas traks... es viņam saku-bet man gribējās tikai,lai tu kaut atnāc,noslauki ar salvetīti... un viss. Bet viņš uzskata,ka es pati varu tikt galā.. Kad es palūdzu,lai atnes manu somiņu no viesistabas (kad viņš ir tur,bet es jau esmu gultā guļamistabā),uztver to kā apgrūtinājumu, un,ka es tikai viņu komandējot... tas ir šausmīgi.. Es brīvdienās pamostos,aizeju uztaisu brokastis,kafiju,pienesu gultā...viņam patīk,abi kopā paēdam... tad viņš sāk skatīties TV, es,protams, pēc pāris stundām vēlētos ēst pusdienas,bet no viņa nekādu iniciatīvu neredzu... pats aiziet uz virtuvi,paver ledusskapi,uztaisa sev kādu maizīti,uzēd....es sēžu viesistabā,protams,palieku gribot...ceļos,eju pati sev arī kaut ko taisīt.. Man gribas,lai mēs kopā to darītu,vai kādreiz viņš bez teikšanas pats man kaut ko uztaisa...bet nekā. Kad pateicu,ka nevēlos tā dzīvot tālāk, vēlos,lai arī no viņa puses ir jūtama vēlme mainīties,kaut ko darīt,lai attiecības saglabātu,padarītu jaukākas,lai nestrīdētos...bet viņš man atbildēja-ja nevēlies,nedzīvo... tas laikam pielika punktu visam,ko līdz šim no viņa biju saņēmusi.. Tik brutālu-ej dirst nebiju gaidījusi..jutos un šobrīd joprojām jūtos ļoti slikti.. esmu uzraudājusies,izdusmojusies,mēģinājusi visu saprast.....bet tas teikums man visu laiku ausīs skan... pilnīga bezatbildība par saviem vārdiem..no sērijas-izdomāju,pateicu,gan jau tāpat neies,ja jau ir piedevusi visu.... Man negribas visu dzīvi būt viņa lupatai,kura piedos,cietīs,samierināsies ar visu..un nekad neko nedrīkstēšu teikt,jo visus teikumus saprot kā pārmetumus...es to NEVĒLOS! Es gribu būt laimīga.... Runājām nesen par kāzām, domājām tā kā uz nākamo vasaru, bet viņš pat bildinājis mani nav...pa jokam bez gredzena ir,jā...bet tas neskaitās,manuprāt. Runājam par/gribam bērnu-bet līdz šim vēl neesmu stāvoklī palikusi.. laikam jau emocionāli iekšā viss pretojas.. kā var viņš vēlēties bērnu,ja ar mani nav mīļas,jaukas,mīlestības pilnas attiecības??? Katru dienu viens un tas pats, atnāk no darba,paēd,TV,miegs....vai tad tiešām visās ģimenēs tā notiek?? Es nevaru pat izvilkt pastaigāt..labākajā gadījumā uz veikalu.. Ar manu izskatu nav apmierināts, visu laiku bada acīs par to,ka liekais svars ir.. bet pats man pērk šokolādes,saldumus,alkoholu..biju jau notievējusi,bet pa vasaru palaidos..tagad atkal sāku,pati to vēlos,bet nepatīk,ka viņš man to baksta.. un komplimenti no viņa ir retums..ziedus nedāvina,tikai svētkos.. nekādas romantikas,nekādu svecīšu,nekā...attaisnojas,ka nemāk....bet,ja vēlētos,tad darītu visu,lai mani iepriecinātu...atceroties bijušos puišus ar kuriem man nebija pa ceļam,viņu žēl paliek...jo daudzi no viņiem darīja visu,lai būtu ar mani kopā,dāvināja dāvanas,ziedus, apliecināja uzmanību,lutināja,sūtīja mīļas sms,bij gatavi katru minūti ziedot,lai būtu ar mani...bet es jutu,ka nu nav un nekas nebūs... bet re-mans tagadējais draugs - nekā nepacenšās,lai es būtu priecīga... pacenšās tikai,lai mani sabēdinātu-nenomazgā traukus,piegružo,aiz sevis nenovāc,daudzko aizmirst,nepilda solījumus utt...... Esmu galīgi čupā...jūtu,ka nervu zāles prasās...
