Not_for_sale, tā būs atbilde Tev, tikai pagarākā bloga ieraksta veidā ;) Bērnībā izlasīju kalnu grāmatu. Protams, prātā palikuši kādi spilgtākie momenti. Aizķēra Poliannas tēva, kurš laikam bija invalīds - dzīves skatījums. Tā bija savdabīga spēle, ko abi ar meiteni spēlēja, viņi priecājās par to, kas viņiem IR. Un es novērtēju, ka esmu sieviete. Man patīk sajust dzīvi līdz mielēm...vai dieniņ, tā ka kaukt gribas. Aiz laimes. Vīrieši tā neprot. Savādāk, bet pa savam. To, ka ļaujamies vasaras lietum, noģērbjam kurpes, palēkdamies aizskrienam pa tvanošo asfaltu, izgaršojot un sajūtot lietus piles uz ķermeņa. Ja man nav loģiska pretargumenta, tad balstos uz intuīciju. Un man vienalga, ja vīrietis norausta degunu mana "darīšu tā, jo jūtu, ka tā būs pareizāk" priekšā, savās domās nokristot mani par pilnīgu nekonstruktivitātes iemiesojumu :D Nākamā īpašība, kas noteikti saistās ar sievieti - ir "māju sajūta", "pavarda turētāja". Tā smalkā nots, kad pie Tevis gribas atgriezties. Jo Tu nomierini, varbūt tieši otrādi - uzmundrini, Tu spēj veldzēt...Laime taču ir ligzdā, vai ne? Katrai noteikti ir īpašību kopums, kas nāk prātā, dzirdot vārdu "sieviete". Maigums, iejūtība, kaisle, dzīvesprieks... Pat neņemos visas piesaukt, tikai vēlos pateikt, ka mēs esam dažādas. varbūt šobrīd Tava dvēsele tiek skrāpēta kaķa nagiem, tāpēc varētu būt jebkas cits, izņemot sievieti. Sieviete...jā, protams, pirmais bērns puika, tas nozīmē, ka dzimta turpinās .Bet, redZi, arī konservatīvie japāņi atļāvuši par imperatori nākotnē kļūt mazajai Aiko. Tā ka - varbūt dzīve tomēr ir tāda, kādu mēs to iedomājamies, un ejam uz to...nevis skatāmies vēsturiskā aspektā (t)
