Viss sākās ar mazu flirtu, smaidiem, sarunām Internetā... Pārvērtās par vienu satikšanos, divām, trīs un vienmēr pa naktīm. Lieliskas sarunas, jautrība, satriecošas emocijas un labākais sekss manā mūžā. Tam visam sekoja milzīga pieķeršanās, ko ir tik nenormāli grūti pārvarēt. Jūtu, ka mūsu kontakts pazūd, VIŅŠ vairs negrib tik bieži satikties un iespējams, ka vispār vairs negrib, bet man tik ļoti pietrūkst to sajūtu, kas ir, kad pavadām laiku kopā - tajos brīžos es jūtos patiešām laimīga (l) Kā lai tagad atkal pierod pie parastās ikdienas, pie tā, ka vairs nesatikšos ar viņu, kaut gan viņš strādā turpat, kur es? Ir tik grūti, jo ilgas pēc VIŅA ir neizsakāmas... Kad visu uzsākām, par visiem 100% zināju, ka attiecības mūsu starpā nav iespējamas, bet tāpat iesaistījos šajā avantūrā. Kāpēc mēs pieļaujam tās pašas kļūdas atkal un atkal? Jau 2 gadus atpakaļ pārdzīvoju ko tādu un pagāja krietns laiks līdz spēju tikt pāri ilgām pēc emocijām, ko sniedza tas cilvēks! Ceru, ka vismaz šoreiz būs vieglāk :-/ P.S. Dziesma Bruno Mars "Marry me" skanēja vienmēr, kad pavadījām nakti kopā viņa mašīnā vienkārši runājoties, smejoties un izbaudot viens otra sabiedrību. Šobrīd mana Top dziesma (l)
